Rita Semeiko,
Jersikas/Madalienas Sv. Marijas Magdalēnas Romas katoļu draudzes erģelniece
Pirmajā marta svētdienā uz Madaliņu braucu ar īpašu prieku, jo draudzē posās ne tikai svinēt Aizgavēni, bet arī sumināt Natāliju Romanovsku skaistajā 85 gadu jubilejā.
Natāliju uzskata par draudzes mugurkaulu. Es atkal mīļi saucu viņu par manas ticības kompasu. Kad domāju par Natālijas tanti, nāk prātā, ka viņa uz lūgšanām baznīcā vienmēr ir pati pirmā arī visslidenākajā ziemas laikā un viskarstākajās vasaras dienās. Atsaucīga talkās un draudzes aktivitātēs. Stāsta, ka Madaliņā visa draudze pulcējas talkās saulainajās dienās, bet lietainajās – Natālija. Ieturēta un paļāvības uz Pestītāju pilna. Viņa zina no galvas, kas atrodas lūgšanu grāmatiņas katrā lapaspusē un māca man senos aizmirstos dziedājumus no dziļas Latgales, kā viņa pati smej. Allaž esmu apbrīnojusi viņas gara spēku, ticību un iecietību pret manām kļūdām.
Pēc svētās Mises draudze nesa Natālijai mīļus vārdus, bučas un dāvanas. Bet draudzes mājā kopā ar priesteri pēc kopīgas lūgšanas sakurinātā mūrīša vieglajā gaisotnē baudījām ne tikai dzimšanas dienas gardumus, bet arī dažādas pankūkas. Kā jau Aizgavēnī. Plānās, pabiezās, pat burkānu! Torte un aveņu zaptes burciņa kopā ar smaidiem un jokiem uzmeta īpaši saldus pilienus pavasarīgajai svētdienai!
Braucot mājās, ceļmalā satiku ikvasaras lielo vanagu, bet lauku ceļu atsegtās sejas apstiprināja ziemas atvadas. Sirds bija pārpilna no gaišās laimes sajūtas un prieka, ko sniedz Dieva mīlestība un draudzes kopība gan svētkus svinot, gan ikdienas darbos skrienot.
Ja aizgavēnī uz jumtiem ir sniegs, tad Lieldienās arī vēl pastāv sniegs.
/ V. Miķelāns no Dunavas /