Rita Semeiko,
Viduslatgales pārnovadu fonda Mazo Grantu projekta “Zied ievas Jersikā” vadītāja
Maigi vējainā rītā stāvu iepretim Madaliņas baznīcai un raugos, kā divsimt gadīgajā liepā spieto bites. Tās zum un ņirb, līdz saskrien kamolā pie pašas galotnes, bet man nav bail. Esmu bezgala laimīga šai vasaras ieskrējienā būt kopā ar savu kori “Jersika” un draugiem no Rīgas, Aizkraukles, Līvāniem un Daugavpils. Prezentēt skaistās Latgales un Jersikas āres, dziedāt, līksmot un baudīt savstarpējās sirsnības skaistumu. Tā mēs aktivizējam Viduslatgales pārnovadu fonda akceptēto projektu, ar kura palīdzību tiks restaurēts Madaliņas draudzes Nemitīgās Palīdzības Dievmātes svētgleznas rāmis.
Ar dažiem ciemiņiem tiekamies pirmo reizi, bet jūtam visus kā mīļus draugus, jo dziesma, mīlestība un garīguma alkas mūs vieno vieglumā un līganumā.
Skaistā Madaliņas baznīca. Kopīgās lūgšanas dziesmās. Neiztrūkstošā azartiskā svētavota ūdens baudīšana. Otrpus dievnamam var pastiept roku un paķert jaunajos ozolos saskrējušās vīnogas, barankas un konfektes bizmārīšu drānās.
Seko maltīte pie Jersikas skolas ūdensrozēm pārsegtā dīķīša. Stāstījums par karaļvalsti un Visvaldi. Pieskāriens Zemgalei ar Līvānu pārceltuves palīdzību, uzgavilējot viļņiem un ainavu kuplinošiem gulbjiem, tad – klejošana pa Silvijas un Ulda Siliņu fantastisko dārzu āderu meklējumos. Uz raibo smilgu fona Latvijas sieviešu koru virsdiriģente Daiga, stāvot uz akmens kā podesta, sauc:
“Mazs bij’ tēva novadiņis!” Mēs gavilējam, un netālais govju pulciņš rāmi pagriež acis uz līksmā un baskājainā kopkora pusi.
Pie Jersikas TN mūs sagaida tautu meitas ar viesmīlības vārtiem, kur par caurlaidi kalpo dziesma. Kvasa krūka, Jersikas čipsi un maisiņš ar Latgales pļavu zāļu tējām bonusā.
Koncerts ir fantastisks! Katram kolektīvam ir savs aromāts, savs stāstījums. Plūst mīlestība, aizrautība un dziesmas. Starp tām iespraucas mazās knīpas no mūzikas skolas ar klavierskaņām, kā arī puiši akordeonisti no Daugavpils un Līvāniem. Noslēgumā tradicionāli skan “Zied ievas Jersikā”.
Diena piesātināta kā dzīve.
Vēl tikai atpakaļceļā kā pēdējais taustiņa piesitiens gaida stikla muzejs Līvānos.
Vakarā pat mana mašīna ir sagurusi un saka “nē”.
Izbaudot ziemas sapņojumus, svētdienas rītā eju uz baznīcu kājām. Nebaidos iepauzēt, vērojot Dubnas rāmo straumi. “Kusti, kusti, ūdenszāle”, ziemā uz klavierēm Romualda Kalsona latviešu dziesmas apdari virpināja mazie pirkstiņi. Nu tās tur ir – kā maigas brūnganzaļas lentes ar zelta šķipsnām. Koku lapotnes šalc rīta psalmus, bet strazdi aizrāvušies ar savas jaunās paaudzes skološanu. Jūnija spirgtumā atceros pirms mēnešiem manu plaukstu baudītos Madaliņas baznīcas maigos akmens mūrus atvasaras saulē. Un atkal priecājos par to, cik daudz siltuma, dzīvesprieka un mīlestības plūst no tiem cilvēkiem, kuri visu mūžu moži vāc dzīves cibiņās patiesās vērtības. Kāpēc gan mēs tik ļoti gaidām reizēm iztrūkstošo pavasari? Varbūt labāk ir gaidas pārvērst dziesmās? Tad mīlestība palīdzēs uzturēt gara spēku un to mantojumu, kuru nekad nevajadzēs šķirot dažādu krāsu atkritumu tvertnēs.
Paldies Mīlestībai!
Pateicos Viduslatgales pārnovadu fondam un Līvānu pašvaldībai, kā arī Jersikas TN vadītājai Madarai Turkopolei, Līvānu KC, Latgales mākslas un amatniecības centram un personīgi Ilzei Griezānei, Līvāni - Dignāja pārceltuvei un Jersikas skolas kolektīvam.
Paldies VEF Kultūras pils senioru sieviešu korim “Atvasara” un vadītājai Daigai Galejai, Aizkraukles senioru vokālajam ansamblim “Maļinovij Zvon” un vadītājai Natālijai Juškevičai, Līvānu novada KC vokālajam ansamblim “Līvas” un vadītājai Ilonai Balaško, J. Graubiņa Līvānu Mūzikas un mākslas skolas audzēkņiem Aleksandram Romanovskim, Viktorijai Jakubenokai, Evelīnai Otaņķei, Aivikai Pantokai, Elizavetai Ruļovai un Aleksandram Mitinam. Paldies skolotājai Tatjanai Saratovai un Staņislava Broka DMV studentam Dmitrijam Raņņijam.
Paldies Jersikas kora dalībniekiem par rosīgumu un atsaucību pasākuma veidošanā.