Septembra sākumā Līvānu 2.vidusskolas skolēni pievienojās tradicionālajām Dzejas dienām Latvijā. Pasākumi bija sadalīti divās daļās. Tos latviešu valodas stundās īstenoja skolotājas Līga Andersone un Žanna Lukašenkova.
Pirmo grupu veidoja šim neparastajam laikam veltītas aktivitātes. Tas ir laiks, ko pavadījām attālināti. Pandēmijas radītais “attālinātu mācību” jēdziens tika aktualizēts caur sociālā burbuļa tēmu “Mēs savā burbulī”. Jaunāko klašu skolēni zīmēja, bet 5. un 6. klase rakstīja, kas ir viņu burbulī. 7.-9. klašu skolēni rakstīja turpinājumu dzejolim “Burbulis”.
Vecāko klašu skolēni runāja par frazeoloģismiem atklājot, ka tie nav tikai senatnes mantojums, bet rodas arī mūsdienās. Viņi apsvēra, kāds ir burbulis: trausls; vairāk atkarīgs nekā neatkarīgs – lido, “kur vējš pūš”; atstaro krāsu daudzveidību; draudzīgs, jo mazi ziepju burbuļi saplūst, veidojot vienu lielu burbuli.
Vidusskolēni kopā ar karjeras konsultanti Rasmu Svikli-Popovu diskutēja par to, kas, viņuprāt, raksturo dzejnieka profesiju un veido dzejnieka būtību. Agrāk Dzejas dienu ietvaros izdotie dzejoļu krājumi tika pakļauti cenzūrai. Mūsdienās teiciens “Papīrs pacieš visu” attiecināms arī uz interneta vidi, kur tiek publiskots viss. Ir iespēja sajuties kā dzejniekam un parādās autori, kas savu dzeju uzskata par mākslu.
Šī iespēja tika dota arī skolēniem. Viņi saviem vārdiem papildināja internetā atrastu dzejoli un varēja kļūt par savdabīgiem interneta dzejniekiem. Rezultātā radās vairāki interesanti salīdzinājumi: bērnība kā burbulis; vārdi kā brīžu burbuļi.
Otrā pasākumu grupa bija veltīta A.Čaka 120. dzimšanas dienai. Katra klase saņēma viņa dzejas rindas, lai tās atrastu un vizualizētu pilsētvidē. Tādā veidā jau tradicionāli top interesantas fotogāfijas Dzejas dienu izstādei.
9. un 8. klases skolēni mūzikas stundās klausījās un dziedāja populārās dziesmas ar A.Čaka vārdiem, skolotāja Ināra Bojāre. 12.klase skolas pagalmā uz asfalta rakstīja rindas, kas viņus iedvesmoja, lasot dzeju. Ieklausīsimies dzejolī “Aicinājums”, kurā A.Čaks pauž domu – ļaut sapņot dzejniekiem, bet ikdienā vairāk rūpēties vienam par otru:
“…Nesēdi,
draugs mans,
uz trepēm.
Istabā
iekuršu kamīnu
trīspadsmit pagalēm.
Noņemšu spilvenus abus
no gultas
un pārklāšu viņus
uz grīdas
ar segu…” (A.Čaks).
/L.Andersones foto/
