Šodien, 21.aprīlī, aprit 30 gadi kopš 1990.gada 21. aprīlī Rīgā, “Daugavas” stadionā, notika visu Latvijas PSR pašvaldību sapulce, kas deva mandātu Augstākajai Padomei 1990. gada 4. maijā pieņemt Neatkarības deklarāciju. Uz sapulci devās arī toreizējo Jersikas, Rauniešu, Rožupes, Rudzātu, Turku ciemu padomju deputāti. Ieskatam tā laika notikumos Guntas Klismetas raksts “1990. gada 21. aprīlis – diena, kas atvēra vārtus neatkarībai”, kurš 2015.gada 2. martā publicēts Latvijas Pašvaldību savienības izdevumā žurnālā "Logs".
Autors: Gunta Klismeta, izmantojot vēstures liecības, interneta materiālus un Māra Pūķa grāmatu “Pašu valdība”
Datums: 02.03.2015
Izdevums: Latvijas Pašvaldību savienības izdevums žurnāls "Logs"
Rubrika: Vēsture
Pirms 25 gadiem – 1990. gada 21. aprīlī – Rīgā, “Daugavas” stadionā, ieradās visu līmeņu padomju deputāti no visas Latvijas, lai apliecinātu savu un savu vēlētāju gribu atjaunot neatkarīgu Latvijas valsti.
Vislatvijas deputātu sapulcē piedalījās vairāk nekā astoņi tūkstoši no tolaik ievēlētajiem pašvaldību deputātiem, kā arī Augstākās Padomes deputāti, un vairākums pārliecinoši nobalsoja par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu.
Trauksmainais laiks pirms neatkarības – virzība uz valstiskās neatkarības atjaunošanu
Triju Baltijas valstu – Latvijas, Lietuvas un Igaunijas – vēsturē laiku starp 1986. un 1991. gadu dēvē par Dziesmoto revolūciju un Latvijā arī par trešo Atmodu. Šis laikposms noslēdzās ar pilnīgu valstiskās neatkarības atjaunošanu visās trijās valstīs.
Latvijas trešo Atmodu aizsāka sabiedriskā kustība “Helsinki–86”, ko 1986. gada vasarā Liepājā nodibināja Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss ar mērķi sekot, kā tiek ievērotas latviešu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības. Uz ārzemēm tika nosūtīta 17 personu protesta vēstule pret Padomju Savienības Komunistiskās partijas (PSKP) Centrālās komitejas (CK) un Latvijas KP CK, kā arī cilvēktiesību aizstāvības grupas “Helsinki–86” dibināšanas dokumenti, un tas izraisīja plašu rezonansi.
1987. gada 14. jūnijā grupa “Helsinki–86” organizēja ziedu nolikšanas ceremoniju pie Brīvības pieminekļa Rīgā, lai pieminētu 1941. gada jūnija deportāciju upurus, un ap Brīvības pieminekli nelegāli sapulcējās ap 5000 cilvēku. Tā paša gada 23. augustā “helsinkieši” aicināja pie Brīvības pieminekļa atcerēties 1939. gadā noslēgtā Molotova–Ribentropa pakta upurus – Vācijas un PSRS karā bojāgājušos karavīrus un civiliedzīvotājus. Akcija bija izziņota trimdas latviešiem, kas par to informēja savos raidījumos ar radioprogrammu “Amerikas balss” un “Brīvā Eiropa” starpniecību. Pirms gaidāmās manifestācijas padomju varasiestādes izolēja “Helsinki–86” biedrus, un milicijas kordons kavēja cilvēku piekļūšanu Brīvības piemineklim, tomēr akcija izdevās, kaut vairāki ziedu licēji tika arestēti un dažus cilvēkus milicija piekāva. Neraugoties uz to, pēc aculiecinieku ziņām, demonstrācijā piedalījās ap 5000–10000 cilvēku. Virknei protestu organizētāju tika atņemta PSRS pilsonība un viņus izraidīja no valsts. Šis notikums tiek uzskatīts par trešās Atmodas sākumu. Tāpat grupa “Helsinki–86” aicināja 18. novembrī svinēt Latvijas neatkarības proklamēšanas dienu. Šajā dienā Brīvības pieminekli aplenca Baltijas kara apgabala karaspēks, lai nepieļautu ziedu nolikšanu un citas akcijas.
1988. gada 31. janvārī Latvijas Televīzija demonstrēja pirmo programmas “Labvakar” raidījumu, kurā pirmoreiz tiešajā ēterā tika runāts par daudziem agrāk aizliegtiem tematiem. Turpmāk svētdienu vakaros ielas bija tukšas, cilvēki sēdēja mājās pie televizoriem, un pat teātru izrādes pārcēla par stundu agrāk, jo arī aktieri gribēja būt kopā ar “Labvakar” puišiem Ojāru Rubeni, Edvīnu Inkēnu un Jāni Šipkēvicu.
Tāgada pavasarī brīvības vēsmas izpaudās ar Rakstnieku savienībā izveidoto Staļinisma ļaundarību apzināšanas komisiju, kuras priekšsēdētājs bija Jānis Stradiņš, ar Latvijas padomju varas iestāžu atļauju piemiņas pasākuma rīkošanai, atceroties 1949. gada 25. marta deportāciju upurus, ar oficiāli atļauto Līgosvētku svinēšanu, 24. jūniju nosakot par brīvdienu, ar 5. maijā pirmo reizi pēckara Latvijā atskaņoto Lūcijas Garūtas kantāti “Dievs, Tava zeme deg” u.c.
1988. gada pirmās divas jūnija dienas Atmodas vēsturē ierakstīja Latvijas Rakstnieku savienības valdes plēnums ar citu radošo savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos (tā oficiālais nosaukums bija Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnums ar Arhitektu, Dizaineru, Kinematogrāfistu, Komponistu, Mākslinieku, Teātra darbinieku un Žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos). Tajā pirmoreiz padomju laikā no oficiālas tribīnes LKP CK pirmā sekretāra Borisa Pugo klātbūtnē tika apšaubīta kompartijas ideoloģijas dogma par 1940. gada sociālistiskajām revolūcijām Baltijā un pieminēti Molotova–Ribentropa pakta slepenie protokoli – Mavriks Vulfsons paziņoja, ka 1940. gadā Latvijā nav notikusi sociālistiskā revolūcija.
14. jūnijā pie Politiskās izglītības nama (tagad – Kongresu nams) notika tautas mītiņš 1941. gada 14. jūnijā nelikumīgi represēto un bojāgājušo piemiņai un gājiens uz Brāļu kapiem, kura priekšgalā grupas “Helsinki–86” biedrs Konstantīns Pupurs pirmo reizi Latvijas pēckara vēsturē cauri visai Rīgai no Brīvības pieminekļa līdz Brāļu kapiem iznesa Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Mēnesi vēlāk Rīgā patriotiskā noskaņojumā notika folkloras festivāls “Baltica”, kur gājiena priekšgalā Dainis Stalts pirmo reizi nesa sarkanbaltsarkano neatkarīgās Latvijas karogu starptautiskā sarīkojumā.
Vasara aizritēja spraigos notikumos – pirms Jāņiem Preses namā notikušajā žurnālistu protesta sanāksmē Anatolija Gorbunova atbalstam Viktors Avotiņš nolasīja iniciatīvas grupas vēstuli dibināt Tautas fronti, bet 19. jūlijā avīze “Padomju Jaunatne” publicēja pirmo tiešo (nepārprotamo) aicinājumu – veidot demokrātisku kustību, kuras centieni varētu būt pārbūves un demokratizācijas procesu neatgriezeniskuma nodrošināšana; Latvijas saimnieciskās patstāvības, suverenitātes un valstiskuma īstenošana; PSRS Konstitūcijā un ANO Vispārējā cilvēktiesību deklarācijā pasludināto tiesību un brīvību īstenošana; sabiedrības morāli ētiska atjaunotne uz vispārcilvēcisko vērtību pamata; indivīda un visas tautas veselīgai attīstībai nepieciešamās vides aizsardzība; atgriezeniskās saites veidošana starp sabiedrību un tautas deputātu padomēm. Aicinājumu veidot Tautas fronti bija parakstījuši arhitekts Pēteris Blūms, strādnieks Vladimirs Bogdanovs, profesors Jānis Freimanis, mākslinieks Juris Dimiters, muzikologs Arnolds Klotiņš, aktrise Dina Kuple, rakstniece Marina Kosteņecka un žurnālists Jānis Rukšāns. Jau pēc nepilna mēneša Mākslinieku savienībā uzsāka darbu LTF Koordinācijas centrs, un tika izveidota LTF dibināšanas kongresa rīcības komiteja un pieņemts lēmums sasaukt Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu 8. un 9. oktobrī, bet dienu iepriekš rīkot tautas koncertmītiņu Mežaparkā. Ar laikrakstu palīdzību LTF Koordinācijas centrs lūdza atsaukties tos Rīgas pilsētas iedzīvotājus, kas no 7. līdz 9. oktobrim varētu piedāvāt savu viesmīlību un naktsmājas kongresa delegātiem no ciemiem un ciematiem, lauku rajoniem un citām republikas pilsētām. Jau septembrī daudzviet Latvijā notika LTF rajonu nodaļu dibināšanas konferences, piemēram, Cēsu, Tukuma, Balvu un citos rajonos.
23. septembrī Raiņa Akadēmiskajā dailes teātrī notika Andreja Pumpura eposa “Lāčplēsis” svinību noslēguma sarīkojums, kurā pirmo reizi publiskā pasākumā bija atļauts runāt profesorei Vairai VīķeiFreibergai. Tāpat pirmo reizi Padomju Latvijā, publikai kājās stāvot un klātesot LKP CK biroja locekļiem, tika nodziedāta tautas lūgšana “Dievs, svētī Latviju!” un nedēļu vēlāk sagaidīts Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija lēmums par kultūrvēsturiskās simbolikas izmantošanu, ar kuru atļauts lietot sarkanbaltsarkano karogu un tradicionālos kultūrvēsturiskos simbolus – auseklīti, saulīti un citus.
6. oktobrī notika Latvijas PSR Augstākās Padomes (AP) sesija, kurā par Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju ievēlēja Anatoliju Gorbunovu un par Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētāju iecēla Vilni Edvīnu Bresi, kā arī pieņēma vēsturisku lēmumu par valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. Dienu vēlāk Mežaparkā notika Tautas manifestācija “Par tiesisku valsti Latvijā”, kur AP Prezidija priekšsēdētājs A. Gorbunovs teica šādus vārdus: “Vakar vēlu vakarā man liktenis bija lēmis parakstīt pirmos valdības lēmumus par reālu tautvaldību. Darīšu visu, lai turpmāk vairs nebūtu plaisas starp valdību un tautu.” Daudziem spilgti atmiņā iespiedusies Daiņa Īvāna balss un sacītais: “Es jūs aicinu nebaidīties ne no kā. Mums vairs nav ko zaudēt kā vien mūsu lopiskos sadzīves apstākļus, mūsu neticību, pazemojumus, beztiesiskumu. Mums ir jāatkaro mūsu laupītās tiesības. Mums ir jāspiež to darīt mūsu valdībai. Un mums ir jāpalīdz mūsu valdībai šajā darbā. Latvija, tavi bērni ir saņēmušies, lai runātu patiesību. Piedod un palīdzi, Latvija!” Nākamajā dienā Rīgā, Politiskās izglītības namā, sākās Latvijas Tautas frontes (LTF) dibināšanas kongress, kurā par LTF vadītāju ievēlēja publicistu Daini Īvānu. 22. oktobrī LTF Domes pirmajā sēdē ievēlēja 13 cilvēku valdi, nodibināja 18 komitejas un apstiprināja lektoru grupu. Par Domes atbildīgo sekretāri ievēlēja Sandru Kalnieti, par valdes priekšsēdētāju – Jāni Škaparu. Latvijas Tautas fronte bija visplašākā tautas kustība Latvijas vēsturē. Tajā iekļāvās un aktīvi darbojās ap 230 000 latviešu un citu tautību pārstāvju. Ar plašo tautas līdzdalību, uzdrīkstēšanos un nevardarbīgo pretestības raksturu LTF ir unikāla parādība arī globālā mērogā. Tautas plašā līdzdalība, parlamentārais un nevardarbīgais cīņas ceļš, labvēlīgie ārējie apstākļi ļāva LTF galveno mērķi – neatkarības atjaunošanu – sasniegt relatīvi īsā laika sprīdī un ievērojami paātrināt Latvijas integrāciju Eiropas demokrātiskajā telpā.
1988. gada 11. novembrī Daugavmalā notika Tautas manifestācija, pirmo reizi pēckara gados atzīmējot Lāčplēša dienu, un Latvijas Valsts karoga pacelšana Rīgas pils Svētā Gara tornī. Nacionālo sarkanbaltsarkano karogu pacēla Ēvalds Valters un Alberts Bels, tikām koris “Tēvzeme” Haralda Medņa vadībā ieskandināja “Dievs, svētī Latviju!” uz Rīgas pils terases, un līdzi dziedāja simtiem tūkstošu Daugavas krastā un miljons pie saviem radiouztvērējiem un televizoriem. Pēc tam diriģents ar saviem “tēvzemiešiem” devās cauri ļaužu pulkiem pie Brīvības pieminekļa, un atkal skanēja dziesma sendziedātā. Arī 18. novembrī pirmo reizi kopš 1939. gada pie Brīvības pieminekļa tika svinēta Latvijas Republikas proklamēšanas diena. Šis bija pirmais 18. novembris, ko varas iestādes necentās apkarot, un cilvēki diezgan droši devās nolikt ziedus gan Meža kapos un Brāļu kapos, gan piedalījās mītiņā pie Brīvības pieminekļa, gan Latvijas dibināšanai veltītajās svinībās Nacionālajā teātrī.
26. novembrī Latvijas Tautas frontes organizētajā manifestācijā “Par tiesisku valsti un demokratizāciju” Daugavmalā ar transparentiem un plakātiem sapulcējās tūkstošiem Rīgas iedzīvotāju, kas aicināja Latvijas Padomju Sociālistiskajai Republikai likumdošanas kārtā garantēt lielāku politisko un ekonomisko patstāvību, tiesības neatkarīgi pieņemt republikai svarīgus lēmumus. Šī manifestācija atspoguļoja republikā vētraini notikušo likumprojektu “Par PSRS Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem” un “Par PSRS tautas deputātu vēlēšanām” apspriešanu. Klātesošos uzrunāja Latvijas Tautas frontes Domes priekšsēdētājs Dainis Īvāns, PSRS Augstākās Padomes deputāte PSRS Tautas māksliniece Džemma Skulme, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāte PSRS Tautas skatuves māksliniece Vija Artmane, republikas Nopelniem bagātais skatuves mākslinieks Ints Burāns, žurnālists Aleksandrs Olbiks un daudzi citi, uzsverot nepieciešamību paātrināt decentralizācijas procesus un piešķirt savienotajām republikām lielākas ekonomiskās un politiskās patstāvības attiecīgas juridiskas garantijas.
16. decembrī iznāca Latvijas Tautas frontes laikraksta “Atmoda” pirmais numurs latviešu un krievu valodā.
1989. gada sākumā veidojās Latvijas Pilsoņu kustība (komiteja) ar mērķi kļūt par Latvijas Republikas pilsoņu interešu pārstāvniecību. Tikām 7. un 8. janvārī Rīgā notika Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālās frontes (Interfrontes) dibināšanas kongress, nodibinot šo organizāciju kā pretspēku Latvijas Tautas frontei, un tajā tika pārstāvēti galvenokārt nelatvieši. Interfronte atbalstīja PSRS saglabāšanu un cīnījās pret neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu. Atbilde bija 18. februārī Ogrē notikušais Latvijas Nacionālās neatkarības kustības (LNNK) dibināšanas kongress, kas pieņēma programmu ar mērķi atjaunot Latvijas Republiku. Pēc piecām dienām notika Interfrontes manifestācija un gājiens Rīgas centrā, kā arī mītiņš pie Uzvaras pieminekļa, kur tika pieņemta rezolūcija pret 14. februāra lēmumu par migrācijas pārtraukšanu, un 25. februāra Interfrontes organizētais mītiņš pie Uzvaras pieminekļa pret valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai. Tam pretī martā sekoja aktieru pikets pie LKP CK ēkas pret preses brīvības ierobežojumiem, kura laikā milicija rupji izrēķinājās ar piketa dalībniekiem, un 12. martā LTF rīkotā manifestācija “Novērsīsim draudus demokratizācijas procesam!”, uz kuru Daugavmalā pulcējās 250 000 cilvēku un tika pieņemta vēstule Mihailam Gorbačovam un vēstule LPSR Augstākās Padomes Prezidijam, LPSR Ministru Padomei un LKP CK, apliecinot atbalstu republikas vadībai.
26. martā notika PSRS Tautas deputātu vēlēšanas, kurās tautas atbalstu un balsu vairākumu ieguva LTF kandidāti (80% mandātu). Par deputātiem kļuva arī seši LTF Domes un valdes locekļi, LTF priekšsēdētājs un pieci Domes locekļi vai komiteju vadītāji.
31. maijā LTF valde aicināja sākt diskusiju par pilnīgu Latvijas valstisko neatkarību, aicinot LTF grupām apspriest iestāšanos cīņā par Latvijas pilnīgu politisko un ekonomisko neatkarību. 13. jūlijā Latvijas Radošo savienību Kultūras padomes sēde atbalstīja LTF Domes un valdes deklarēto Latvijas pilnīgas politiskās, tiesiskās un ekonomiskās neatkarības ideju, un nākamajā dienā tika publicēts LTF Domes un valdes aicinājums Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātiem pieņemt deklarāciju par valstisko suverenitāti. 26. jūlijā Doma laukumā notika Latvijas Tautas frontes organizēts mītiņš “Par Latvijas suverenitāti”, kas prasīja Latvijas Republikas Augstākajai Padomei pieņemt suverenitātes deklarāciju. Mītiņā piedalījās ap 60 000 cilvēku, un popularitātes ceļu uzsāka lozungs “Kaut pastalās, bet brīvā Latvijā”. Dienu vēlāk LPSR AP pieņēma likumu par Latvijas saimniecisko patstāvību, kas noteica, ka “Latvijas PSR ir suverēna valsts, un tas nosaka Latvijas tautas pirmtiesības uz dzīves telpu, ražošanas resursiem un dabas bagātībām”. Ekonomiskā patstāvība tika realizēta kā republikas saimnieciskais aprēķins. 28. jūlijā Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome pieņēma Deklarāciju par Latvijas PSR suverenitāti, ar kuru Latvijas statusu Padomju Savienībā nosaka līgumattiecības, LPSR likumiem ir augstākā vara Latvijas teritorijā (Latvijas PSR likumdošana tika pasludināta pārāka pār PSRS likumdošanu). Tāpat šajā dienā pieņēma arī likumu “Par Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām”, nosakot, ka vēlēšanu sistēmas reformas pamatuzdevums ir atdzīvināt mūsu valsts politisko pamatu – Tautas deputātu padomes, ar kuru starpniecību tauta realizē valsts varu.
21. augustā tika pieņemts Baltijas Padomes aicinājums “Baltijas ceļš – ceļš uz pēdējo koloniālo teritoriju atbrīvošanu Eiropā”, kurā tika prasīts Hitlera–Staļina paktu atzīt par spēkā neesošu no parakstīšanas brīža un Baltijas aneksiju par nelikumīgu. Pamats tam bija savāktie 42 600 parakstu zem aicinājuma izveidot LPSR AP komisiju, kas izskatītu 1940. gada vēlēšanu likumību. Pēc divām dienām – 23. augustā – notika akcija “Baltijas ceļš”, kad apmēram divi miljoni cilvēku, sadevušies rokās, veidoja 660 kilometru garu dzīvo ķēdi, kas savienoja Baltijas valstu galvaspilsētas Tallinu, Rīgu un Viļņu. Šī demonstrācija tika sarīkota, lai pievērstu pasaules uzmanību vēsturiskajiem faktiem, no kuriem cietušas Baltijas valstis. “Baltijas ceļš” notika tieši 50 gadus pēc Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas 1939. gada 23. augustā. Kaut vēlāk šis notikums iekļuva Ginesa rekordu grāmatā, 26. augustā izskanēja PSKP CK Politbiroja draudīgais paziņojums “Baltijas ceļa” sakarā, vēršoties pret Baltijas republiku neatkarības centieniem. Tāpēc uzreiz nākamajā dienā Latvijas Tautas frontes mītnē sapulcējās LTF Domes un valdes locekļi, 24 PSRS tautas deputāti un 22 Latvijas PSR Augstākās Padomes deputāti, kuri sagatavoja Aicinājumu Latvijas tautai, kā arī nosūtīja protesta vēstuli M. Gorbačovam. Šie dokumenti iesāka milzīgu protesta vilni.
7. oktobrī Dziesmu svētku estrādē Mežaparkā notika plaša tautas demonstrācija, kas pulcināja vairāk nekā 100 000 cilvēku no visas Latvijas, bet LTF II kongresā tika pieņemta jauna programma un statūti, kas par organizācijas mērķi pasludināja pilnīgu Latvijas neatkarības atjaunošanu. Kongresa darbā piedalījās arī PBLA un citu trimdas latviešu organizāciju pārstāvji. Par LTF priekšsēdētāju atkārtoti ievēlēja Daini Īvānu, par viņa vietnieku – Ivaru Godmani.
10. novembrī LPSR Augstākā Padome nolēma izdarīt grozījumu Konstitūcijā, ieviešot alternatīvo dienestu – tas notika pirmo reizi PSRS. Turpretī PSRS Augstākā Padome pieņēma lēmumu, ka Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Azerbaidžānas lēmumi par republikas likumu prioritāti ir pretrunā ar PSRS Konstitūciju un tādēļ ir spēkā neesoši. Pēc dienas Latvijas Republikas Augstākās Padomes 1939./40. gadu notikumu izmeklēšanas komisija sniedza ziņojumu, kurā norādīja, ka Hitlera un Staļina pakta rezultātā Latvija tika okupēta un anektēta un Latvijas Saeimas 1940. gada 21. jūlija deklarācija par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā un PSRS Augstākās Padomes 1940. gada 5. augusta likums par Latvijas uzņemšanu PSRS ir nelikumīgi kopš to pieņemšanas brīža. LPSR Augstākā Padome pieņēma pagaidu nolikumu par PSRS tiesību un likumu stāšanos spēkā un atcelšanu Latvijā, kā arī jauno vēlēšanu likumu “Par LPSR tautas deputātu vēlēšanām”.
Pirmo reizi Latvijā oficiāli tika atzīmēta Lāčplēša diena – LTF un LNNK rīkoja svinības pie Brīvības pieminekļa, Brāļu kapos un Daugavmalā. 18. novembrī – Latvijas Republikas proklamēšanas dienā – Daugavmalā notika manifestācija “Par neatkarīgu Latviju”, kurā piedalījās vairāk nekā pusmiljons cilvēku. Tika pieņemta vēstule M. Gorbačovam un Dž. Bušam, kā arī Memorands PSRS tautas deputātiem. Viņi pēc nedēļas ar nelielu balsu vairākumu atzina Baltijas republiku saimniecisko patstāvību, bet vairāki Latvijas Komunistiskās partijas līderi publicēja “Aicinājumu Latvijas komunistiem”, ar kuru iestājās par pārmaiņām partijā – LKP neatkarību no PSKP un atbalsta partijas atteikšanos no varas monopola.
10. decembrī notika vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanas, kurās Tautas fronte vairākumu ieguva gandrīz visā Latvijā.
24. decembrī Maskavā 1. PSRS Tautas deputātu kongress pasludināja Molotova–Ribentropa paktu par spēkā neesošu kopš tā parakstīšanas brīža. Lēmuma pieņemšanai Baltijas deputāti sadarbojās ar vienu no PSRS pārbūves galvenajiem ideologiem – Aleksandru Jakovļevu.
1990. gada 15. februārī Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju jautājumā par Latvijas valstisko neatkarību (par – 177 balsis, pret – 48, atturas – 14), kurā atzina 1940. gada 21. jūlija Latvijas Saeimas deklarāciju par Latvijas iestāšanos PSRS sastāvā par nelikumīgu kopš pieņemšanas brīža un, pamatojoties uz LPSR AP 1989. gada 28. jūlija deklarāciju “Par Latvijas valsts suverenitāti”, iestājās par to, ka jāveic pasākumi, lai Latvijas PSR pārveidotu par brīvu un neatkarīgu valsti tādu valstu savienībā, kas iet humānu demokrātiska sociālisma ceļu un savas attiecības ar citām valstīm veido uz līguma pamatiem. LPSR AP pieņēma likumu par grozījumiem LPSR Konstitūcijā, atzīstot par oficiālo valsts simboliku sarkanbaltsarkano karogu, 1921. gadā apstiprināto valsts ģerboni un himnu “Dievs, svētī Latviju!”. Likums stājās spēkā 27. februārī, tāpēc todien pie LPSR AP ēkas svinīgā ceremonijā akadēmiķis Jānis Stradiņš pacēla sarkanbaltsarkano karogu. Tāpat karogs tika pacelts virs LPSR Ministru Padomes un Rīgas pilsētas padomes ēkām.
17. martā – dienu pirms Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanām – notika LTF priekšvēlēšanu manifestācija un demonstrācija “Daugav’s abas malas mūžam nesadalās”, uz kuru D. Īvāns aicināja šādiem vārdiem: “Lai 1990. gada 17. marts kļūst par Latvijas dziesmotās un puķotās revolūcijas kulminācijas dienu. Lai 1990. gada 18. marts kļūst par Latvijas parlamentārās, intelektuālās un ekonomiskās revolūcijas pirmo dienu. Lai 18. marts ieiet mūsu vēsturē kā Latvijas valsts pirmais solis demokrātiskajā un brīvajā Eiropā. Kļūsim par šīs vēstures veidotājiem!” 18. marta Latvijas PSR Augstākās Padomes vēlēšanās visas sabiedrības lielāko atbalstu un uzvaru guva LTF izvirzītie kandidāti, kaut tajās brīvi piedalījās visi LPSR pastāvīgie iedzīvotāji (arī PSRS karaspēkā dienošie; Latvijā kopumā atradās 70–80 tūkstoši bruņotu militārpersonu). Jau nākamajā dienā LPSR AP priekšsēdētājs noteica delegācijas sastāvu sarunām ar PSRS vadību par Latvijas ekonomiskās un politiskās neatkarības atgūšanu. Delegācijā ietilpa Ilmārs Bišers, Vilnis Edvīns Bresis, Andrejs Eizāns, Anatolijs Gorbunovs, Dainis Īvāns, Jānis Lucāns, Vladimirs Martinsons, Pjotrs Ņefedovs, Jānis Peters, Eižens Počs, Jānis Vagris un Mavriks Vulfsons. 20. martā Maskavā Anatolijs Gorbunovs tikās ar Mihailu Gorbačovu. Sarunas galvenā tēma bija par LPSR AP vēlēšanu rezultātiem un turpmākajām attiecībām starp Latviju un Padomju Savienību. PSRS puse piedāvāja jaunu savienības līguma ideju, ņemot vērā dažādu republiku vēsturiskās, politiskās un ekonomiskās īpatnības. Latvijas puse uzsvēra nepieciešamību kļūt par starptautisko tiesību subjektu. Tika panākta vienošanās turpināt jautājuma izskatīšanu dažādos aspektos ar komisiju un darba grupu piedalīšanos.
Dienu vēlāk Tautas frontes organizētajā jaunievēlēto Augstākās Padomes deputātu sanāksmē Zinātņu akadēmijā notika debates par ceļu uz neatkarīgu Latviju, it īpaši ar valsts varas atjaunošanu uz 1918. gada 18. novembra Latvijas Republikas platformas – par ceļu uz neatkarīgu Latviju. LTF atbalstītā deputātu iniciatīvas grupa, kuras sastāvā bija Rolands Rikards, Romāns Apsītis, Vilnis Eglājs, Andrejs Krastiņš, Tālavs Jundzis un Aivars Endziņš, sāka gatavot Neatkarības deklarāciju, ko pēc tam pārņēma Augstākās Padomes LTF frakcijas valststiesisko jautājumu darba grupa.
21. aprīlī Rīgā, “Daugavas” stadionā, notika visu Latvijas PSR pašvaldību sapulce, kas deva mandātu Augstākajai Padomei 1990. gada 4. maijā pieņemt Neatkarības deklarāciju. Vislatvijas tautas deputātu sapulcē piedalījās 8086 visu līmeņu deputāti, no kuriem 8003 nobalsoja par Latvijas Republikas atjaunošanu un pieņēma aicinājumu atjaunot Latvijas valstisko neatkarību.
Latvijas vēsturē uz mūžīgiem laikiem ierakstīts 1990. gada 4. maijs, kad Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma “Deklarāciju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, atjaunojot Latvijas Republikas Satversmes darbību: visā Latvijas teritorijā tiek atjaunota 1922. gada 15. februārī pieņemtās Latvijas Republikas Satversmes darbība; Latvijas valsts oficiālais nosaukums ir Latvijas Republika; Latvijas Republikas valsts varas de facto atjaunošanai nosaka pārejas periodu, kas beidzas ar Latvijas Saeimas sasaukšanu; pārejas periodā augstāko valsts varu Latvijā realizē Augstākā Padome. Latvijas Republikas Augstākā Padome pieņem Deklarāciju par pievienošanos starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jautājumos; aicinājumus Latvijas tautai, pasaules valstu valdībām, PSRS prezidentam M. Gorbačovam, Igaunijas un Lietuvas Augstākajām Padomēm, Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu darbiniekiem. Un tikpat neaizmirstama cilvēku atmiņās paliks LTF rīkotā manifestācija Daugavmalā.
Mandāts valstiskās neatkarības atjaunošanai
1990. gada 21. aprīlī “Daugavas” stadionā Vislatvijas deputātu sapulcē vairākums no tolaik ievēlētajiem pašvaldību deputātiem pārliecinoši nobalsoja par Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tādējādi pašvaldību deputāti kā visas tautas pārstāvji deva neapšaubāmu mandātu Saeimas (tolaik vēl – Augstākās Padomes) deputātiem 1990. gada 4. maijā pieņemt Neatkarības deklarāciju.
Lai padarītu virzību uz Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu neatgriezenisku, LTF 1990. gada 21. aprīlī organizēja Vislatvijas tautas deputātu sapulci Rīgā, “Daugavas” stadionā. Šajā sapulcē piedalījās gandrīz 9000 deputātu no visiem Latvijas rajoniem un visām republikas pilsētām. Vairāk nekā 8000 deputātu nobalsoja par Latvijas nacionālās neatkarības atjaunošanu, un tikai dažas balsis bija pret.
Tā bija gatavošanās valstiskās neatkarības atjaunošanas manifestam 1990. gada 4. maijā. Pieņemtā deklarācija sākas ar vārdiem: “Mēs, Latvijas PSR likumīgi ievēlētie deputāti no visiem pagastiem, pilsētām un rajoniem, kopskaitā 8086 cilvēki, esam sanākuši Vislatvijas tautas deputātu kopējā sapulcē, lai jaunievēlētajai republikas Augstākajai Padomei paustu savu un savu vēlētāju nelokāmo gribu ar demokrātiskām, nevardarbīgām metodēm darīt visu, lai atgūtu Latvijas valstisko neatkarību.”
Tādējādi demokrātiskās vēlēšanās ievēlētās pašvaldības savu vēlētāju vārdā deva Augstākajai Padomei skaidru norādi, kā rīkoties. Ja Augstākā Padome nobītos un par neatkarības atjaunošanu nenobalsotu, tā zaudētu tautas atbalstu. Šai nozīmē pašvaldību balsojums bija izšķirošs.
Sapulcei “Daugavas” stadionā ir svarīga un paliekoša nozīme ne tikai saistībā ar 1990. gada notikumu secību. Faktam, ka valsts vara šajā vēstures epizodē tiek atvasināta no pašvaldībām, nevis otrādi, ir arī noteikta teorētiskā nozīme.
1989. gada 31. maijā Latvijas Tautas frontes (LTF) valde pieņēma aicinājumu apspriest jautājumu par LTF iesaistīšanos cīņā par pilnīgu politisku un ekonomisku neatkarību. 1990. gada 18. martā notika Augstākās Padomes vēlēšanas, kurās Tautas frontes atbalstītie deputāti guva pārliecinošu uzvaru. Augstākā Padome tagad spēja nobalsot par neatkarību. Sākās gatavošanās vēsturiskajam 4. maija aktam Augstākajā Padomē.
Toreiz tas nešķita tik droši kā tagad. No Maskavas varēja sagaidīt jebkuru reakciju, kā to bija apliecinājuši daudzi vēsturiski notikumi ne vien Staļina varas periodā, bet arī pēc tam (1956. gads Ungārijā, 1968. gads Čehoslovākijā, 1978. gads Polijā).
Latvija stratēģiski ieņem centrālo vietu starp Baltijas valstīm. Bija skaidrs: ja PSRS pieļaus Latvijas atdalīšanos no PSRS, tad atdalīsies arī Lietuva un Igaunija. Gorbačova “perestroikas” laika atkusnis varēja būt arī mānīgs.
Tāpēc tika domāts par argumentiem, kas varētu pārliecinoši pierādīt pasaulei, kāda ir latviešu tautas patiesā griba. Tā radās ideja sasaukt “Daugavas” stadionā “visu līmeņu padomju deputātu kopsapulci”, uz kuru tika aicināti ierasties visi deputāti – vai tie ievēlēti lielā vai mazā pašvaldībā.
Sapulcē pieņemtajam aktam ir arī cita vēsturiskā loma. Tas parāda, ka pašvaldības bija spējīgas domāt valstiski, pirms vēl likumdevējs bija deklarējis ceļu uz valstiskās neatkarības atjaunošanu. Tas parāda, cik liels leģitīmais spēks ir visas pašvaldības pārstāvošu deputātu lēmumam. Zināmā mērā visu līmeņu deputātu kopējo sapulci var uzskatīt par prototipu Saeimas otrajai palātai.
Šis akts arī parāda, ka pašvaldību “atvasināšana” no valsts ir visai nosacīta. Vēsturiski valsts var tikt “atvasināta” no pašvaldībām, kuras dod tautas mandātu valsts darbības atjaunošanai. Latvijas gadījums to pierāda gan 1990. gada notikumos, gan arī 1917.–1918. gada notikumos, kad pēc Pirmā pasaules kara pašvaldības bija reāla vara Latvijā un ar pašvaldību atbalstu tika panākta latviešu tautas pašnoteikšanās. Precīzāk būtu runāt par valsts kompetenci likumā noteikt pašpārvaldes (tajā skaitā teritoriālās pašvaldības) robežas.