Līvāniete Kristīne Lipkova teic, ka darbs Līvānu Stikla un amatniecības centrā viņai ir kā sapņu piepildījums. Pildīt ekspozīciju un izstāžu kuratores pienākumus viņa sāka pagājušā gada vasarā – pēc atgriešanās no ārzemēm. Kristīne kopā ar ģimeni 10 gadus nodzīvoja Anglijā.

“Mēs ar vīru bijām aktīvi, jauni cilvēki, kuri izveidoja savu biznesu – mums bija mākslas krodziņš Daugavpilī,” stāsta Kristīne. “Krīzes gados apdedzinājāmies. Ņemot vērā, ka bijām kredītsaistībās, kad bankrotējām, bijām spiesti atdot līdzekļus. Darba nebija. Izdomājām, ka vīrs brauks peļņā, bet es palikšu ar bērniem Latvijā.”

Pēc vairāku gadu nošķirtības Kristīne nolēma, ka ģimenei atkal jāapvienojas. Viņa spēra drosmīgu soli un kopā ar abiem bērniem arī devās uz Angliju. “Attiecības sāka attālināties, un es sapratu, ka ir jāizšķiras par manām dzīves vērtībām, un tā vērtība bija ģimene,” skaidro māksliniece. “Ģimenes apvienošanas dēļ es aizgāju no darba, uzrakstīju atlūgumu un izlēmu dzīvot kopā ar vīru vai nu Anglijā, vai Latvijā, bet tobrīd Anglija bija mūsu izeja.”

Uz ārzemēm Kristīne ņēma līdzi tikai rokas bagāžu, jo bija iecerējusi drīz vien atgriezties Latvijā, bet tad pieteicās trešais bērniņš. Ģimene palika kopā – Anglijā. Gan meita, gan dēls uzsāka mācības vietējā skolā, vīrs strādāja, bet Kristīne rūpējās par bērniem un mājas dzīvi, kā arī nodarbojās ar mākslu. Viņa aizraujas ar zīda apgleznošanu, vilnas velšanu un daudziem citiem rokdarbu veidiem, un ar laiku šis vaļasprieks sāka nest arī ienākumus ģimenes budžetā. Tā pagāja 10 gadi, kuru gaitā ik pa laikam Kristīni māca skumjas pēc dzimtenes.

“Man ļoti pietrūka dabas. Tas ir viens no atgriešanās iemesliem. Jauniem cilvēkiem Londona ir brīnišķīga vieta, kur veidot karjeru, iegūt labu pieredzi darbā, bet mani kā dabas bērnu (esmu izaugusi laukos) un arī kā mākslinieci slāpēja pilsētas rutīna. Kad bērni izauga lieli un pabeidza skolas, sapratu, ka man no pilna laika mammas jāizaug par pilnvērtīgu sievieti, kas var realizēties dzīvē. Kad liku punktiņus, kur redzu sevi pensijā vai pēc 10-20 gadiem, sapratu, ka tā viennozīmīgi ir Latvija. Atgriešanās iemesls viennozīmīgi ir arī tas, ka šeit jābūt vismaz vienam enkuriņam, lai bērni neieslīgst citas zemes kultūrā un viņiem tomēr būtu iemesls atbraukt uz Latviju,” uzsver Kristīne.

Vīrs un abi vecākie bērni palika Anglijā, bet Kristīne ar jaunāko bērnu atgriezās Latvijā pagājušā gada vasarā. Lielu atbalstu viņa saņēma remigrācijas projektā, bet darba piedāvājums Līvānu Stikla un amatniecības centrā nāca, Kristīnei vēl esot ārzemēs. “Man uzreiz sāka vērties durvis vaļā,” atceras Kristīne. “Pēkšņi es izlasīju sludinājumu, ka šeit ir vakance uz izstāžu un ekspozīciju kuratora amatu. Tad es pēkšņi sapratu, ka gribu pamēģināt, jo pēdējos piecus gadus es esmu regulāri sūtījusi savus CV, lai man būtu stabils iemesls atgriezties. Līdzko es biju izlēmusi realizēties pati, man dzīve iedeva tādu dāvanu.”

Kristīne Lipkova uzsver – dzīve var aprauties jebkurā brīdī, tādēļ katram ir jādzīvo tur, kur viņš jūtas laimīgs, un jādara tas, kas sagādā gandarījumu un piepildījumu.

Sandra Paegļkalne