Ar mākslinieces Džeinas Gavares priekšnesumu Līvānos sākās komunistiskā genocīda upuru piemiņas brīdis. Tas norisinājās Līvānu dzelzceļa stacijā pie piemiņas akmens. Klātesošie pieminēja pirms 73 gadiem notikušās deportācijas, kad no Latvijas uz attālākiem PSRS reģioniem tika izsūtīti aptuveni 43 tūkstoši iedzīvotāju. “Viņu vidū 10 tūkstoši bērnu un jauniešu, zīdaiņu mātēm uz rokām, vecu un slimu, pat no nāves gultas izceltu cilvēku,” savā uzrunā klātesošajiem teica Līvānu novada Kultūras centra direktore Antra Skutele. “Omskas, Tomskas, Krasnojarskas, Irkutskas un Amūras apgabali tālajā Sibīrijā kļuva par viņu turpmāko dzīves vietu – citam uz laiku, citam uz mūžīgiem laikiem.”

24.martā apritēja mēnesis, kopš Ukrainā notiek karš, un Līvānu atceres brīža uzrunās tika vilktas paralēles starp deportācijām pagājušajā gadsimtā un notiekošo tagad. Līvānu novada domes priekšsēdētāja vietniece Ginta Kraukle teica: “Mariupole – pilsēta, kas ir nopostīta līdz ar zemi. No turienes šodien, šobrīd, varbūt šajā brīdī cilvēki tiek varmācīgi, pretlikumīgi, cietsirdīgi deportēti uz Krieviju, viņiem tiek atņemti dokumenti, tūkstošiem bērnu tiek aizvesti nezināmā virzienā. Jā, tas notiek šodien, tas notiek mūsu pasaulē, 21.gadsimta humānajā, cilvēcīgajā pasaulē. Tas ir baisi, un ir ļoti grūti šajā piemiņas pasākumā par to runāt, jo patiesībā šī vēsture diemžēl šobrīd ir tagadne. Paldies Dievam, ne Latvijā, bet vai mēs varam būt šodien droši, vai mēs varam šodien mierīgi doties gulēt, vai mēs varam mierīgi plānot savu dzīvi, sapņot par savu un savu bērnu nākotni? Es domāju, atbilde mums ir katram skaidra. Es aicinu katru šajā brīdī, vai mēs esam zemessargs, mākslinieks, mācītājs vai skolotājs, audzēt sevī drosmi, spēka garu, apņēmību, ja tas būs vajadzīgs, stāvēt par savu valsti.”

Arī Līvānu luterāņu draudzes mācītājs Ēvalds Bērziņš uzrunā akcentēja, cik svarīgi ir neklusēt par netaisnību, bet paust savu nostāju gan vārdos, gan darbos. “Teroristi jau neatlido pie mums ne no Mēness, ne no kādām tālām galaktikām virs zemes, viņi rodas mūsu pašu vidū – tad, kad mēs klusējam. Pavisam vienkāršs tas iemesls bieži vien ir, viens no svarīgākajiem – tāpēc, ka mēs mēdzam par daudz klusēt. Lielākais ļaunums ir tad, kad labi cilvēki apklust, neko nesaka, nedara, tas ir, neceļ iebildumus pret ačgārnībām.”

Pēc uzrunām un dziesmām pasākuma dalībnieki, izrādot cieņu represiju upuru piemiņai, nolika ziedus un sveces pie piemiņas akmens.

Sandra Paegļkalne