Valsts svētku mēnesī Līvānu novada pašvaldība pasniegusi apbalvojums, kas ir kā novērtējums cilvēku nesavtīgi paveiktajam ikdienā, darot vairāk, nekā no viņiem prasa pienākums, un vairāk domājot par ieguldījumu sabiedrībā nedz savu labumu. Šogad atzinības raksti piešķirti astoņās nominācijās – “Sabiedriskais darbs”, “Sirdsdarbs”, “Uzņēmējdarbība” apakšnominācijās “Gada uzņēmējs” un “Lauku uzņēmējs”, “Izglītība”, “Kultūra”, “Sports” un “Labdarība”, kas šoreiz piešķirta Birutai Krūmiņai par ieguldījumu labdarības kluba “Y’s Men Līvāni “Labdarība” attīstībā, aktīvu un radošu iesaistīšanos novada nevalstisko organizāciju darbībā, labdarības pasākumu organizēšanā un par nesavtīgu atbalstu un palīdzību līdzcilvēkiem.

Biruta Krūmiņa, Atzinības raksta nominācijā “Labdarība” ieguvēja stāsta: “Es nedaru neko tādu, kas nebūtu jādara vienkārši cilvēkam. Tas viss nāk no vecmammas, kura vienmēr mācīja, ka, ja Tev kas ir un kādam nav, tad padalies. Devēja roka tukša nekad nepaliks. Tā tas laikam ir izgājis cauri dzīvei. Tas atzinības raksts tāds ļoti emocionāls, un es raudāju, kad uzzināju, ka man viņš ir. Es šajā darbā esmu ievilkusi arī savu ģimeni – vīru un dēlu. Vīrs gan dažreiz papukst, ka atkal kaut kur jāskrien, bet neko darīt – skrien.” Īpaši mīļa Birutai esot došanās uz sociālās aprūpes centru “Rožlejas”: “Mēs šos cilvēkus sveicam dzimšanas dienā, mēs braucam katru īsto dzimšanas dienu, lai viņiem būtu prieks un sajūta, ka viņi nav vieni. Tur ir cilvēki, kuri ir tur no paša sākuma un neviens pie viņiem nekad nav bijis. Tas ir skumji, jo tā nedrīkst būt.” Tas ir kā apliecinājums, ka, lai kādam palīdzētu, ne vienmēr ir vajadzīgas finanses. Dažkārt cilvēku vienkārši vajag uzklausīt. Lai arī lielu daļu Birutas ikdienu aizņem materiālās palīdzības dalīšana, viņa nekad neatsaka kādam veltīt savu laiku. “Citreiz atnāk cilvēks pēc mantām un viņš tās mantas nepaskatījies, bet mēs norunājam divas stundas, viņš izsaka visu – kā viņš jūtas. Varbūt kādreiz uzlikt roku uz pleca, ir arī tā – viņš atnāk pēc mantām, bet aiziet ar citu bagāžu,” atzīst Biruta.

Biruta nenoliedz, ka ir brīži, kad rokas nolaižas un tad ir svarīgi atrast vietu, kur šo spēku atkal var rast. Viņai tāda esot Rudzātu pagasta Eleonorvilā. Biruta Krūmiņa stāsta: “Kādreiz bija Eleonorvilas baznīca. Tagad šī baznīciņa atrodas brīvdabas muzejā, bet vieta ir palikusi. Tur ir ļoti skaisti. Es uz turieni braucu vienkārši pasēdēt, pabūt ar savām domām, palūgties, un no turienes atgriežas ar pozitīvu lādiņu.”

Sabiedrībā ne reti dzirdami viedokļi, ka labdarība, palīdzības saņēmēju tikai pieradina pie tā un vēlmi pašam censties savu dzīvi uzlabot, nerada. Biruta nenoliedz, ka ir šādi gadījumi, taču viņas pienākums esot dot. “Jā, arī es labprāt iedotu makšķeri, nevis zivi šiem cilvēkiem. Nu kā viņi to izmantos - vai viņi pieradīs un sēdēs tikai uz palīdzībām, vai izmantos šo palīdzību, lai atspertos un ietu tālāk, tas ir uz katra paša sirdsapziņas. Atnāc, palūdz, bet tikai tik cik Tev vajag, nevis vairāk un Tev palīdzēs. Atsperies uz tās palīdzības un uzpeldi augšā,” uzsver Biruta Krūmiņa, Atzinības raksta nominācijā “Labdarība” ieguvēja.