Ukrainas iedzīvotāja Jūlija ar meitu Sofiju šobrīd uzturas Līvānu viesnīcā “Gamma”. Šeit – klusumā un mierā – viņas radušas patvērumu no kara šausmām Ukrainā. Ģimene dzīvoja Harkivā un bombardēšanu piedzīvoja jau no pirmās karadarbības dienas – 24.februāra.

“Mēs ar meitu dzīvojām pašā pilsētas centrā,” stāsta Jūlija. “Kad pamodāmies, sākumā nesapratām, no kā. Pēc tam sapratām, ka tie ir sprādzieni, ka notiek Harkivas bombardēšana. Pēc tam nokļuvām mīnmetēja apšaudes zonā. Es gāju uz veikalu, kad 1.martā tika nomesta bumba pilsētas centrā. Eksplodēja netālu no manas mājas. Pēc tam vairākas nākamās dienas tā bija mērija un Ukrainas drošības dienests. Tas viss atrodas manas mājas apkārtnē. Līdz 5.datumam mēs slēpāmies savas mājas pagrabā – kopā ar meitu un suni. Visu laiku slēpāmies, bet tad izlēmām aizbraukt.”

Ukrainā Jūlijai palika radinieki – divas māsīcas ar savām ģimenēm, kā arī tante un onkulis, ar kuriem viņa katru dienu sazinās. Uz Līvāniem tika izlemts braukt, jo ģimenei tur ir draugs. Ar draugu palīdzību Jūlija un Sofija arī nokļuva Līvānos. “Mēs aizbraucām ļoti ātri – bez mantām, bez naudas,” stāsta Jūlija. “Es, meita un suns. Dokumentus paņēmām sev līdzi. Tas arī viss.”

Jūlija izsaka pateicību Līvānu novada pašvaldībai, kas ģimenei jau izmaksājusi pabalstu un nodrošinājusi ar pārtiku, tāpat sniegusi cita veida palīdzību: “Psiholoģisko palīdzību saņēmām uzreiz, kad mēs atbraucām. Mēs atbraucām 14.marta naktī, 15.datumā pie mums atnāca no pašvaldības, prasīja, ko mums vajag, vai mums ir ēdiens un viss pārējais. Gandrīz katru dienu sazināmies ar Sociālo dienestu, ja kaut ko vajag, varu zvanīt. Mēs dabūjām arī mediķu konsultāciju, apskatījās, vai ar mums viss labi, vai esam veselas. Tā kā mums ir suns, tika noorganizēta arī veterinārārsta vizīte.”

Sofija jau uzsākusi mācības vietējā skolā, savukārt mamma Jūlija gatavojas meklēt darbu. Līvānu novadā līdz šim jau uzņemti 14 Ukrainas bēgļi, no kuriem pieci ir bērni.

Sandra Paegļkalne