Dzidra Kalvāne,
LNCB Pieaugušo literatūras nodaļas vadītāja
Līvānu novada Centrālajā bibliotēkā Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstītā projekta “Personība bibliotēkā” ietvaros rakstniece un dzejniece Andra Manfelde sarunājās ar Līvānu 1. vidusskolas skolēniem par narkotisko vielu lietošanu, kas attēlota grāmatā “Adata”.
Rakstniece uzsvēra, ka viss, par ko rakstīts grāmatā "Adata", ir viņas pašas piedzīvots un izsāpēts. Pirmā mīlestība, kad nevajag neko vairāk, kā tikai būt blakus. Pirmā mīlestība, kuru atceroties pēc daudziem gadiem, Andra Manfelde uzraksta – "ja tu man esi, man nevajag ne debesis, ne zemi, es gribu tikai, lai apstājas laiks." Pirmā jaunieša saskaršanās ar eksistenciālisma problēmu – “kas es esmu, kāpēc es esmu šai pasaulē?”.
Kā pusaudze meitene, kas lieliski zīmē, piedalās olimpiādēs, nonāk narkotiku atkarībā? Rakstniece soli pa solim izsekoja šim procesam: pirmais “hankas” dūriens – nekā pārdabiska nav, tikai miera sajūta, nākošā deva – tāpat, tad seko trešā reize un visas daudzas nākamās, kas sniedz mieru un laimes sajūtu. Vasarā tiek aplasītas visas dārzos augošās magones, lai no tām ražotu narkotisko vielu, ko sarunvalodā sauc par “hanku”.. Rakstniece atzinās, ka ziemā, lai kompensētu narkotiku trūkumu, ir lietojusi alkoholu gandrīz katru dienu. Uz jautājumu, vai tiešām neviens nesaprata, kas notiek, rakstniece atbildēja, ka narkomāni ir virtuozi meļi, kas spēj apmānīt pat psihologu. Pusaudze lietojusi aizliegtās vielas un dzērusi arī tāpēc, ka nonākusi seksuālā verdzībā pie daudz vecāka vīrieša - recidīvista, viņai bijis pretīgi dzīvot. Pēc četru gadu narkomānes stāža, meitene pati ir sapratusi, ka nu ir līdz “kliņķim”, zemāk ir tikai nāve. Andra Manfelde īpaši uzsvēra, ka narkomānam pašam ir jāgrib attīrīties, pašam jācīnās par sevi un savu dzīvi. Cilvēks pats ir atbildīgs par savu izvēli. Viņa ir devusies uz Krusta baznīcas kopienu pie Kaspara Dimitera, tur darbā un lūgšanās pavadījusi divarpus gadus. Rakstniece uzskata, ka ar Dieva un ticības palīdzību atbrīvojusies no postošā netikuma, kaut arī sekas jūtot vēl joprojām. Ir bijis ārkārtīgi smagi sākt dzīvi no jauna. Pārējie viņu “bariņa” atkarīgie vairs neesot starp dzīvajiem.
Pasākumā Andra Manfelde vienkārši izstāstīja jauniešiem savu dzīvesstāstu, nemoralizējot, nepamācot, bet liekot pārdomāt – vai ir vērts zaudēt savas dzīves skaistākos gadus, pavadot narkotisko vielu radītajā iluzorajā pasaulē, vai pat zaudēt dzīvību.