Kultūra

/images/news/large/4795.jpg

04.01.2018

Gaisma Latvijai Līvānos

Otrajos Ziemassvētkos, kad svētki jau nosvinēti ģimenē un ciemiņi sagaidīti, bija labs un izdevīgs laiks atkal atnākt uz baznīcu. 26. decembrī Līvānu katoļu baznīcā svinējām kopīgu lūgšanu un sadraudzības vakaru Gaisma Latvijai.

 

Pirms tam notika nopietna gatavošanās – pārrunājām ideju draudzes aktīva sanāksmē, tad satikāmies atbildīgo grupiņā, visbeidzot padzērām tēju ar Ziemassvētku vecīti, tas ir, svēto Nikolaju. Un svētki varēja sākties.

 

Pirmo, ievada daļu, nolēmām atdot to vadībā, kuri katru dienu nāk stundu pirms dievkalpojuma, lai kopīgi lūgtos Rožukroni. Tikai eglīšu lampiņām un Betlēmītes uguntiņām mirdzot, mierīgi un raiti skanēja lūgšana Dievmātei par Latviju.

 

Bet uz litānijas laiku lūgšanai pievienojās dziedošo jauniešu balsis. Skanot aizlūgumiem Mātei, mūsu Māra pamazām iededza daudzas jo daudzas sarkanbaltas sveces uz baltās Latvijas kontūras, kas atradās altāra priekšā.

 

 

Mierīgā solī līdz baznīcas pirmajiem soliem devās Ziemassvētku vecītis, tas ir, sv. Nikolajs. Un palika lūgties Jēzus priekšā.

 

Sākās Vissvētākā Sakramenta adorācija, ko vadīja jaunieši un semināristi. Dziesmas mijās ar klusuma brīžiem un pārdomu vārdiem. Katrs šai laikā varēja arī uzrakstīt savu lūgumu Bērnam Jēzum. Tie noskanēja Sv. Mises laikā – par Latviju, par ģimenēm, par draudzi, par darba un skolas gaitām, par tuvajiem un mīļajiem...

 

Sv. Mises lasījumi un lūgšanas sv. Stefana dienā runāja par drosmi mīlēt Jēzu. Apliecinot to ar visu savu dzīvi. Otrie Ziemassvētki mūs krietni sapurina pēc maigajām stallīša un ganiņu ainām. Mīlēt un pielūgt Jēzu nākas arī ikdienā, dažkārt arī nemīlestības vidē.

 

Pēc Sv. Mises prāvests sniedza mikrofonu ciemiņam. Jo taču ne katru dienu draudzē viesojas sv. Nikolajs. Neskatoties uz mazliet draudīgo žagaru buntīti rokās, viņš tika sagaidīts ar sirsnīgiem smaidiem un aplausiem. Svētais īsi pastāstīja to, kā viņš kļuvis par vispasaules dāvanu dalītāju. Viss sācies ar konkrētu labu darbu – viņš slepus Ziemassvētku naktī ielicis zelta naudiņu triju jaunu meitu mājā, kuras nevarējušas iziet pie vīra savas nabadzības dēļ. Kā jau tas parasti notiek, vienam labajam darbam sekojuši citi, vienas pilsētas vietā nu jau visa pasaule gaida Ziemassvētku brīnumus, un sv. Nikolajam darba pietiek. Profilaksei viņš dažkārt paņem līdzi arī kādu žagaru, lai gan nav redzēts tos liekam lietā.

 

Tā kā tovakar visu klātesošo sirdis bija skaidras un labestības pilnas, tad žagari tika atdāvināti prāvestam – ja nu kādreiz uz priekšdienām noderēs. Bet pats sv. Nikolajs aicināja visus uz konfektēm, siltu tēju un svētku vakarēšanu draudzes mājā.

 

Patiesi, karstas tējas katls brīnumaini jau bija uzradies pie baznīcas durvīm, katram ārā nācējam arī tika sauja saldumu – lai atgādinātu par Dieva saldumu un svētku prieku.

 

Vakara jautrā daļa turpinājās draudzes mājā, kur atkal brīnumaini pēkšņi uzradās bagātīgi klāts galds, zāle piepildījās ar smaidīgiem pieaugušajiem un bērnu čalām, visi varēja lauzt oblātes un izteikt viens otram vēlējumus Jaunajam Gadam. Ziemassvētku vecītis ar akordeonu plecos rūpējās, lai netrūktu gan jautrības, gan brīžu savstarpējām sarunām.

 

Sirsnīgu paldies sakām visiem atnākušajiem, kuri ar savu klātbūtni, lūgšanu un prieku veidoja draudzes kopābūšanas siltumu. Un īpašs paldies tiem, kuri nesa gaismu šai vakarā, dalīdamies ar savu laiku, talantiem un dāvanām: Oskaram, Ievai, Dacei, Inesei, Lienei ar ģimeni, Astrīdai, Anitai, Mārtiņam, Laurim, Ievai, Ilzei, Annai, Mārai, Zentai, Maijai, Rožukroņa grupiņai, prāvestam Jānim. Un protams – Jēzum, par mums dzimušajam.

māsa Emanuēla