Kultūra

/images/news/large/1374.jpg

16.08.2013

Latviešu tautasdziesmas Sardīnijas folkloras festivālā

No 25.jūlija līdz 6.augustam Līvānu 1.vidusskolas folkloras kopas “Ceiruleits” vecākā grupa piedalījās Starptautiskajā  folkloras festivālā Ballus, kurš notika Itālijai piederošajā salā- Sardīnijā. Dalība festivālā bija ne vien iespēja nest Līvānu novada un Latvijas vārdu pasaulē, bet arī neaizmirstams ceļojums, ar kura iespaidiem dalās folkloras kopas vadītāja Anna Kārkle.

 

 

Festivāla mērķis bija dažādu pasaules valstu kultūru apmaiņa, dažādu  kultūru satikšanās, parādot, ka kultūra ir tā saikne, kas var veicināt mieru uz pasaules. Festivālā  piedalījās pašmāju grupas un 14 ārvalstu grupas no Meksikas, Vācijas, Čehijas, Igaunijas, Paragvajas, Austrijas, Serbijas, Polijas, Kotdivuāras, Beļģijas, Ungārijas, Alžīrijas, Taivānas un Latvijas.

 

 

Lai nokļūtu galapunktā- Sardīnijas pilsētā Utā, ceļā nācās pavadīt  gandrīz divas diennaktis. Festivāla noteikumos bija paredzēts, ka visām Eiropas grupām jāierodas ar savu transportu, jo salā īrēt autobusu esot ļoti dārgi. Ceļš bija bezgala tāls, bet interesants.

 

No Līvāniem izbraucām 22. jūlija vakarā. Ceļš mūs veda cauri Lietuvai un Polijai. Nākamajā dienā, īsi pirms pusdienām nonācām pirmajā pieturas punktā - Čehijas pilsētā Brno. Brno ir otra lielākā Čehijas pilsēta, kura ir slavena ar savu vēsturisko gaisotni, leģendām par pūķi un neaprakstāmi skaisto arhitektūru. Izstaigājot Brno,  mums bija iespēja izbaudīt pasakaino Čehijas gaisotni, iepazīt lieliski saglabājušos vecpilsētu, kurā  apmeklējām tādas ievērojamas pilsētas vietas kā Rātsnams, Sv. Pētera katedrāle un apbrīnojamā Sv. Paula katedrāle, kas ar savu šarmu un vēsturisko gaisotni vilina tūristus no visas pasaules. Mūs pārsteidza vecpilsētas laukumā izvietotā milzu „smilšu kaste”, kurā zem saulessargiem atpūtās vietējie pilsētnieki. Turpat blakus neparasts tirdziņš, norobežots ar siena ķīpām un ābolu kastēm, kur tirgoja ābolu sidru un ābolus varēja dabūt par brīvu.  Naktsmājām izraudzījāmies hosteli Fleda.

 

Nākamās dienas rītā ceļš mūs veda tālāk. Piestājām Austrijas kultūras galvaspilsētā Grācā. Grāca ir otra lielākā Austrijas pilsēta.Te mēs  ieraudzījām ļoti labi saglabājušās vecpilsētas skaistumu un modernās arhitektūras burvību, kas lieliski iekļaujas apkārtējā dabas skaistumā. Grāca ir populāra ne tikai ar saviem viduslaiku apskates objektiem un monumentiem, bet arī ar to, ka šeit ir piedzimis slavenais Arnolds Švarcnēgers. Pastaigas laikā pa pilsētu mēs redzējām vienu no burvīgākajiem Austrijas arhitektūras un vēstures pieminekļiem - Schloss Eggenberg pili. Tā tika uzcelta 1625. gadā, un tagad tā skaitās UNESCO vispasaules mantojums. Pils Schloßberg atrodas vecpilsētā, ļoti augstā kalnā. Tā tika uzcelta 1125. gadā. Nosaukums Schloßberg – tulkojumā nozīmē „Pilskalns”.

 

Vēlu vakarā sasniedzām Venēciju. Devāmies apskates ekskursijā pa vienu no unikālākajām Itālijas un, iespējams, pat Eiropas pilsētām. Ekskursijas laikā pa Venēcijas centru mēs varējām apskatīt krāšņo San Marko laukumu: katedrāli, kas ir izrotāta ar mozaīkām, slaveno pulksteņa torni, Dodžu Pili (ārpusi), Vecās un Jaunās Prokurācijas ēkas, San Marko Pjacettu ar  divām kolonnām, uz kurām ir atainots Svētais Teodors un Svētais Marks. Pastaigājāmies  pa gleznainajām Venēcijas ieliņām, kuras mijas ar kanāliem, ieraudzījām slavenos Nopūtu Tiltus un Rialto tiltu, kā arī vairākums baznīcu un veco laiku Palazzo. Pavizināties ar gondolām mums nesanāca, jo tās savu darbu bija beigušas un mierīgi šūpojās piestātnes ūdenī. Tikai kāds kuģīša saimnieks piedāvāja mūs pavizināt pa Venēcijas kanāliem.

 

Nakti pavadījām busiņos, un nākamajā rītā jau pamodāmies  Itālijas ostas pilsētiņā Civitavecchia. Prāmis bija pēcpusdienā, tāpēc visi brīvo laiku izmantojām pēc saviem ieskatiem. Ar prāmju līnijas Moby kuģi devāmies vairāk nekā piecu stundu garā braucienā uz Sardīnijas pilsētu Olbia. Iebraucot ostā, jau bija dziļa tumsa. Līdz Utas pilsētai, kurā notika festivāls,  bija jāmēro gandrīz 300 kilometru garš ceļš.

 

Sardīnija ir otra lielākā Vidusjūras sala, kuras teritorija ir trīs reizes mazāka nekā Latvija. 24 000 km2 pret mūsu Latvijas 64 000 km2. Savu nosaukumu Sardīnija ieguvusi no grieķu vārda “sandaliotis”. Leģenda vēsta, ka tieši šeit Radītājs, nokāpjot uz zemes, atstāja savu pēdas nospiedumu. Senajiem grieķiem šīs salas forma atgādināja sandali, tāpēc kādreiz to tā arī sauca - Sandalia.

 

 

 

 

Sardīnija ir ar ļoti senu vēsturi. Šī ir vienīgā vieta pasaulē, kur dzīvojusi Nuragi civilizācija, kas salā apmetusies 1800 – 500 g. p.m.ē. Nuragi ir smagu akmeņu konusveida konstrukcijas ar ļoti šaurām un zemām ejām, kas tika veidotas vietās, kur atradās svētais ūdens. Tieši šādās celtnēs apmetās senās sardu ciltis. Šie cietokšņi un sargtorņi atrodas šeit jau vairāk kā 25 gadsimtus. Nuragi izcelsmes noslēpums līdz šim nav atšifrēts. Dažas  no Nuragi konstrukcijām, no attāluma redzējām arī mēs. Sardīnijā nav daudz arhitektūras un kultūras pieminekļu, kādu milzīgs daudzums ir Itālijas kontinentālajā daļā. Sardīnija ir autonoms reģions. Sala iedalās 8 reģionos un katrā no tiem ir savs sardu dialekts.

 

 

Festivālu organizēja Utas Tūrisma asociācija Pro Loco. Tas notika jau trīspadsmito reizi. Grupas festivālam tika atlasītas  konkursa kārtībā, no 80 grupām tika izraudzītas 15 grupas. Mums bija prieks, ka  varējām būt šī festivāla dalībnieki. Liels paldies jāsaka festivāla direktoram Ramano Massa un brīvprātīgajiem no vietējās folkloras grupas "Pro Loco Uta". Festivāla norise bija veiksmīgi saplānota. No rīta līdz pēcpusdienai baudījām skaistākās Sardīnijas pludmales- Nora, Portoscuso, Maddalena, Costa Rei, Capo Spartivento, Putzu Idu un Portopino Sardīnijas krasta līnija ir 1840 km gara ar klinšu alām, koraļļiem un tirkīzzilu ūdeni. Savdabīgi un dažādi ir jūras krasti- sākot no baltām kāpām un līdzenām smilšu pludmalēm, līdz pat milzīgām stāvām kraujām, kuras apskalo spēcīgi viļņi.

 

 

 

Gandrīz katru vakaru plkst.21.30 notika koncerti dažādās pilsētiņās- Barali, Perdasdefogu, Villaspeciosa, Costa Rei, Sestu un Milis. Festivāla laikā salu izbraukājām krustu šķērsu. Pārbraucienos varējām vērot brīnišķīgo salas dabu. Sardīnija  ir patiesa, skaista un dabiska. Caur autobusa logu redzējām savvaļas zirgus, kuru priekšteči nāk no Nuragi laikmeta. Tā  ir vienīgā vieta visā Eiropā, kur vēl var satikt šos dzīvniekus. Milzīgas palmas un kaktusi, vīnogulāju dārzi, arbūzi un melones, apelsīnkoki un citroni, plūmes un bumbieri, vīģes un mandeles, ļoti daudz tomātu. Kalnu masīvi veido elpu aizraujošas ainavas, brīžiem liekas, ka atrodies starp milzu kanjoniem. Saules izdedzināta zāle, akmeņu vai opunciju žogi, piena aitu bari, baltas un brūnpelēkas govis, retāk zirgi - tāda ir Sardīnijas ainava. Šī sala nekad nebeidz ziedēt – vieniem ziediem pāri vijas jau nākošie.  Pat vissausākajā vasaras sezonā, kad visa zeme liekas pārkaltusi un dzeltena, pat tad kaut kur tuvumā var atrast  spilgtos oliandra ziedus- baltus, sarkanus un rozā. Acu skatienu piesaista spilgtās bugenvilijas. Mums sanāca Sardīnijā ciemoties viskarstākajā laikā, kad termometra stabiņš pacēlās  +35 °C līdz  +41 °C .

 

 

Viena diena bija paredzēta  ekskursijai uz Sardīnijas galvaspilsētu Kaljāri (Cagliari). Sardīnijas galvaspilsēta   atrodas salas dienvidos. Tā ir viena no visskaistākajām Itālijas pilsētām. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, Sardīnija ir senāka par Romu. Vēsturiski vissaistošākā ir Castello daļa, kas tika celta 13 gadsimtā un joprojām ir ļoti labi saglabājusies. Tā valdzina iebraucējus ar dažāda rakstura monumentiem, kā, piemēram, Bastione di Saint Remy. Mūs priecēja vecpilsētas noslēpumainās ieliņas, kuras pieskandinājām ar latviešu tautasdziesmām, pār galvām lidojošie rozā flamingi, pludmale, kas stiepjas padsmitiem km tālumā, milzīgie gumijkoki un kaktusi, gigantiskie agavju ziedi.

 

 

Kā jau visos festivālos, bija arī pieņemšana pie vietējā Utas mēra. Visas dāvanas, kuras saņēmām festivālā, bija darinātas no korķa koka. Uzstājāmies arī veco ļaužu mājā. Vairākas reizes devāmies gājienā kopā ar citām festivāla grupām, lai tādējādi reklamētu festivālu un vietējos aicinātu uz vakara koncertiem.

 

Viena no festivāla dienām bija veltīta kulinārijas mantojumam. Savu tradicionālo virtuvi demonstrēja Taivāna, Igaunija, Latvija, Vācija, Paragvaja un Čehija. Daudzus produktus nācās vest no Latvijas, bet lielākā daļa tika iepirkta Utas lielveikalā. Latvijai bija vislabākais stends! Galdā cēlām rudzu maizi, medu, sieru, samogonku, cepumus ar ķimenēm, lauku speķi, miežu biezputru ar gaļu, triju veidu salātus un  zupu. Latvijas galdam bija ļoti liela piekrišana. Paragvajieši un taivānieši nebeidza slavēt mūsu dzērveņu morsu. Īpašu atzinību ir izpelnījusies galvenā saimniece Helēna Ērgle. Festivāla apmeklētājiem bija iespējams kopā ar  biļeti iegādāties talonus ēdienu degustācijai.

 

 

 

Paralēli tradicionālajai virtuvei notika arī nacionālo deju meistardarbnīcas. Katra grupa 15 minūtes skatītājiem mācīja savas valsts dejas. Bija neparasti jaukas izjūtas, kad pilns laukums dejotāju izpildīja latviešu dančus.

 

 

Pats iespaidīgākais bija gājiens uz festivāla noslēguma vietu Svētās Marijas laukumā (Piazza Santa Maria), kur atrodas svētnīca Santa Maria di UTA. Tas sākās  no Piazza S'Olivariu un vijās pa Utas  ielām. Visiem pa priekšu soļoja bungu un tauru pūtēji "SA SARTIGLIA”. Gājiena laikā savas tradīcijas rādīja ārvalstu un reģionālās grupas, tika izrādītas arī vietējās karnevāla tradīcijas. Festivāla rīkotāji zināja stāstīt, ka šis festivāls pulcinot laukumā daudzus tūkstošus skatītāju. Īpaši aizkustinoša bija Noslēguma ceremonija, kad uz skatuves tika iznesti visu valstu karogi un atskaņotas dalībvalstu himnas. Mēs piecēlāmies kājās  pie galdiņiem un dziedājām. Visi apkārtējie mums aplaudēja. Katra valsts 5 minūšu programmā izdejoja savus deju rakstus. Tad sekoja ballīte līdz pašam rītam. Tas tik bija festivāls!

 

 

Festivāla laikā ieguvām daudz jaunu draugu. Kopīgas vakarēšanas pagalmā ar čehiem, igauņiem, ar pārstāvjiem no Taivānas un Paragvajas. Čehi bija tie, kas mums uz koncertiem vienmēr aizdeva savu kontrobasu, jo mūsu mazajos busiņos nekādi šo milzi nevarējām dabūt iekšā. Mēs savukārt izlīdzējām igauņiem. Kad viņi nevarēja atskaņot deju ierakstus, mūsu kapela viņiem uzspēlēja polku.

 

 

 

 

 

Festivāli un svētki Sardīnijā praktiski ir visu gadu. Sākumā grūti bija pierast, ka sardi ievēro siestu (pārtraukumu pēcpusdienas atpūtai). Apmēram no 13:00 līdz 16:00 veikali un citas sabiedriskas iestādes var būt slēgtas.

 

 

Ceļojot pa vairākām pilsētām, baudījām arī viņu nacionālo virtuvi. Tiesa, kas tiesa- makaroni jeb kā viņi saka” pasta” bija vienmēr. Daži pamanījās izbaudīt jūras veltes – astoņkājus, mīdijas, kalmārus, lielās un mazās garneles, tunci un daudz ko citu. Pagaršojām arī sardu nacionālo ēdienu culurgionis . Tas ir mīklas izstrādājums, pildīts ar kartupeli, sieru un piparmētru. To pasniedz kopā ar ragu mērci. Sardīnijā ļoti iecienīts  ir artišoks. No šī vitamīniem bagātā dārzeņa tiek gatavoti dažādi ēdieni. Milzum daudz tomātu, kurus ēdām ar lielu baudu! Mums bija iespēja vērot , kā tiek gatavota pasta un kā, ar elektriskā zāģa palīdzību, tiek sadalīts aitas cepetis. Picas! Pēdējā festivāla dienā katrs saņēmām milzīgu picu. Tik lielu, ka pietika paēst un vēl paņemt mājupceļam līdzi. Jā, Sardīnijas picas ir īpašas!

 

 

Mums bija iespēja nogaršot arī dažādus Sardīnijas saldumus. Laipnā tirgotāja no Svētās Marijas laukuma mūs cienāja ar vietējiem saldumiem, kuri maksā 22 EUR /kg. Dārgi, bet garšīgi! Tipiskākie saldumi ir pardule. Pardulas, kas tiek gatavotas no ricotta siera. Ļoti garšīgi ir mandeļu cepumi amaretti, pabassine un sardu Torrone. Pēc uzstāšanās Barrali pilsētiņā saņēmām milzīgu saldumu grozu.

 

 

Katram, kurš pabijis Sardīnijā, der zināt, ka te tiek ražots slavenais aitu siers “Fiore sardo” /Sardīnijas zieds/, kas  ir viens no imitētākajiem sieriem pasaulē (to pakaļ darina gan Amerikā, gan Kanādā, gan Japānā, gan Eiropā). Sardīnijā liela nozīme ir tradicionālajai jēru audzēšanai, olīvu audzēšanai un vīna darīšanai. Vīni šeit ir dažādi, taču vieni no labākajiem tiek uzskatīti Argiolas ražotie vīni. Kādā no izbraukumiem mums pat iedeva vīnu karti, lai mēs labāk orientētos, kādi vīni kurā apvidū meklējami. Sardu tradicionālais dzēriens ir Mirto, kas ir ražots no auga mirto, kurš nedaudz līdzinās mellenājiem vai brūklenājiem. Citur pasaulē Mirto neatradīsiet! Bieži vien Mirto pudeles tiek iesaiņotas speciālos korķa apvalkos, kas mums lika domāt, ka salā aug korķa koki. Sardīnijā tiek gatavota viena no vislabākajām Itālijas alus šķirnēm  Ichnusa, ko droši var pielīdzināt labākajam Latvijas alum. Mūsējie gan smej’, ka viena pudele alus te maksājot tikpat, cik Čehijā vesela kaste.

 

 

Sardi ir kolosāli cilvēki – atvērti, laipni, smejoši, ar siltu sirdi. Tie bieži mēdz dzīt jokus. Tāda ir viņu mentalitāte, tāpēc viņi vienmēr pret visiem izturas laipni un sirsnīgi. Te būtu jāpiemin vietējā autobusa šoferītis, gids, tulks,  diskžokejs – Marčelo. Unikāls cilvēks, kurš dāvanā no mums saņēma latviešu rakstainos cimdus. Visu festivāla laiku mūs uzraudzīja Tikumības policija.

 

 

Pirms došanās mājās iegādājāmies dažādus suvenīrus - krūzītes ar konkrētu objektu simboliku, magnētus, pērļu un vietējo minerālu rotas, pelnu traukus, un, protams- vīnus.

 

 

Sardīnijā mēs ieraudzījām civilizācijas neskartus paradīzes stūrīšus, baltas smilšu pludmales, nelielus klinšainus līčus, plašas kalnu ainavas, izbaudījām Vidusjūras tradicionālos ēdienus, iepazinām dažādu kultūru daudzveidību un izbaudījām īstu dienvidu eksotiku. Gandrīz divas nedēļas ļāvāmies Sardīnijas zilo krastu vilinājumam! Kristāldzidrā piekraste, sāļais jūras gaiss, Vidusjūras saule, eksotiskā daba... mums paliks ilgi atmiņā. Tāpēc droši varam teikt, ka Sardīnija ir īsta Vidusjūras pērle!

 

Priekšā mums vēl bija gandrīz 3000 km garš atpakaļceļš, tāpēc nolēmām vēl iegriezties Romā un Vatikānā. Ceļš bija garš, bet tomēr tas bija to vērts!

 

Roma eksistē jau vairāk kā 2700 gadus. Pilsēta tika celta gadsimtiem ilgi un apbrīnojama ar saviem vēsturiskiem apskates objektiem un pieminekļiem. Šeit ir vairāk kā 3 tūkstošgadu vēsture un arhitektūra. Ekskursijas laikā redzējām burvīgus arhitektūras pieminekļus, kuri tika uzcelti antīkajā Romā – Kolizejs, Panteons, pati senākā Romas daļa.

 

Aizkustinošs bija Vatikāna apmeklējums. Tā ir pasaules mazākā valsts, ko pārvalda Romas pāvests un vienīgā valsts pasaulē, kur valsts valoda ir latīņu. Apkārt Vatikānam ir uzbūvēta augsta akmens siena, kas kalpo kā valsts robeža. Vatikāns atrodas pašā Romas centrā un vairākums itāļu galvaspilsētas apskates objektu atrodas tieši Vatikāna teritorijā. Galvenais Vatikāna apskates objekts – Svētā Pētera bazilika. Saskaņā ar leģendu, vieta, kur pašlaik tā atrodas, bija  Apustuļa Pētera nāves soda izpildes vieta. Pie bazilikas būvniecības dažādos laika posmos strādāja labākie Itālijas arhitekti:  Bramante, Mikelandželo, Džakomo della Porta, Domeniko Fontana un Karlo Maderno. Svētā Pētera bazilikas pērle – unikālais altāris ar  caurumu, kas ved uz Apustuļa Pētera pazemes kapsētu. Interesants  ir fakts, ka arheoloģiskie izrakumi, kuri tika veikti pagājušā gadsimta vidū, pierādīja: mirstīgās atliekas, kas atradās zem bazilikas altāra, tiešām  pieder vienam no divpadsmit apustuļiem – Pēterim.

 

Pēc Romas apskates, aizkustināti par redzēto, turpinājām ceļu mājup. Tas bija viens skaists „Ceiruleiša ceļojums! Paldies Līvānu novada domei  un vietējiem uzņēmējiem, kuri atbalstīja skolēnu un studentu piedalīšanos festivālā!