Jersikas pagasts

JERSIKAS PAGASTA PĀRVALDE
 
 
Pārvaldes vadītāja: Anita Lietauniece
Tālr. 65329542
Mob.t. 29550782
Adrese: Liepu iela 5, Upenieki, Jersikas pagasts, Līvānu novads, LV-5315
 

Jersikas pagasta valde:

Artūrs VILCĀNS, SIA "Līvānu dzīvokļu un komunālā saimniecība" valdes priekšsēdētājs,

Jānis RUŠENIEKS,  kurinātājs, Jersikas pagasta iedzīvotājs,

Inese JAUNUŠĀNE, Jersikas pamatskolas direktore,

Aivars BARKOVSKIS, z/s „Stiebriņi” īpašnieks,

Jānis GREIDĀNS, Jersikas pagasta komunālās saimniecības daļas vadītājs,

Aina USĀRE, Jersikas tautas nama apkopēja, Jersikas pagasta iedzīvotāja.

 

Atbildīgā par valdes darbu ir Jersikas pagasta pārvaldes vadītāja Anita LIETAUNIECE.

 
 
Pagasta platība: 11 380 ha
 
 
 
 
Noderīga informācija: 
Jersikas pasta nodaļa: t. 653 00880
Jersikas feldšeru un veselības punkts: t. 653 29554
Baznīcas:
Madaliņas (Sv. Magdalēnas) Romas katoļu baznīca (celta 1828.gadā)
Jersikas Kristus apskaidrošanās pareizticīgo baznīca (veidota 1866. gadā no saliekamām metāla konstrukcijām - dzelz baznīca, unikāls arhitektūras piemineklis)
Kafejnīca: "Bordertauna" Jersikā (t. 653 81852)
Atpūta laukos: lauku pirts "Avotiņš", Cirsenieki (6 km no Līvāniem) (t. 29570630) 
 
Jersikas vēsture:
Jersikas (Gercike) vārds no 1203. gada līdz 1375. gadam daudzkārt minēts rakstītajos avotos - Indriķa hronikā u.c. 
 
Pēc 1939. gadā veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem noskaidrots, ka Jersikas pilskalnu cilvēki sākuši apdzīvot kopš 1. gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. Pilskalnu sākuši nocietināt, pils būvniecība sākta ap 900. gadu. Blakus Jersikas pilij sāka veidoties arī senpilsēta, kura sevišķi uzplauka laikā no 10. līdz 13. gadsimtam.
 
Jersikas pils bija izcils un drošs Daugavas ceļu sargs, kura nozīmi vēl palielināja pretējā Daugavas krastā esošā Dignājas pils. No Jersikas pils varēja Daugavas ceļu ļoti tālu novērot. Pie Jersikas pils bija Visvalža sabiedroto lietuviešu parastā pārcelšanās vieta pār Daugavu, viņiem dodoties karagājienos un no tiem atgriežoties. Visvaldis Jersikā valdīja līdz 1209. gadam, kad vācu krustneši Jersiku ieņēma un nopostīja.
 
Mūsdienās Jersikas pilskalns - senās latgaļu valsts centrs, viens no nozīmīgākajiem Latvijas arhieoloģijas pieminekļiem - atrodas privātīpašumā, taču kājēmgājējiem tā apskate netiek liegta.
 
Vēstures meteriālus un informāciju par Jersikas vēsturi glabā Jersikas pamatskola (kontaktpersona skolotāja Maija Nārune t. 653 00877)
 
Jersikas Kristus Apskaidrošanās baznīca
Par to, ka Gercige bija Pareizticības šūpulis Latvijā, liecina arī daudzie arheoloģiskie izrakumi, veikti Jersikas apkārtnē. Tā, piemēram, Deringa veiktie izrakumi, veikti 1874. gadā, liecina, ka senā Gerciges pils atradās bijušās Šlosberga viensētas vietā, kura piederēja Līvenhofa īpašumiem. Pēc šo izrakumu ziņām, Gercige radās XII gadsimta otrajā pusē.
Izrakumi, kuri Jersikas pilskalnā notika 1939. gadā, bija tikpat, ja pat ne vēl vairāk, sekmīgi. Bez daudzajiem ķermeņa krustiņiem, kuri bija pareizticīgo, bizantiešu formas, tika atrasti arī baznīcas piederumi.
 
Seno vēsturisko notikumu piemiņai otrajam Latvijas Pareizticīgās Baznīcas bīskapam bija tituls „Jersikas bīskaps”.
 
Krievijas impērijas laikā Jersika tika dēvēta skaistā un lepnā vārdā par Cargradi. Bet Cargradē nebija savas pareizticīgās baznīcas.
 
Mūsdienās Jersikā ir Kunga Apskaidrošanās pareizticīgo baznīca. Šī baznīca ir īpaša, jo tādas, visticamāk vairs nav nevienas, jo šīs baznīcas ārējā apdare – sienas, logu rāmji, jumta spāres, jumts, kupola apakša un pats kupols – ir no dzelzs vai čuguna. Tautā šo baznīcu tā arī dēvē – „Dzelzs baznīca”. Agrāk šī baznīca atradās Daugavpilī, vietā, kur tagad slejas Borisa-Gļeba katedrāle.
 
Kunga Apskaidrošanās baznīcas rašanās vēsture ir neparasta. Tā ir celta XIX gadsimta sākumā Odesā, kara jūrnieku un kuģu būvētāju garīgo vajadzību apmierināšanai. 1866. gadā Odesā to ieraudzīja galvenais Ziemeļrietumu dzelzceļu pārvaldnieks Kaufmans, un drīzumā vienojās par tās pārvešanu uz Daugavpili. 1866. gadā baznīcu izjauktā veidā pa dzelzceļu pārveda uz Daugavpili un iesvētīja par godu apustuļiem pielīdzināmajiem Konstantīnam un Helēnai. Baznīca Daugavpilī atradās līdz 1904. gadam, kad kara resora vadība to nolēma nojaukt, jo tā kļuva par mazu garnizona vajadzībām.
 
Šajā laikā Jersikas iedzīvotāji kopā ar vietējo muižas īpašnieci A. Aleksejevu vairākkārt centās panākt baznīcas celtniecību Jersikā.
 
„Dzelzs baznīcu” atkal izjauca un pa dzelzceļu pārveda uz „Cargradi” Jersiku. Pēc šī atgadījuma baznīca tautā ieguva nosaukumu „Ceļojošā”. Baznīcu ar Polockas-Vitebskas bīskapa Serafima svētību 1905. gada 3. oktobrī iesvētīja virspriesteris Beļavins par godu Kunga Apskaidrošanās notikumam. Pie baznīcas tika uzbūvēta draudzes māja baznīcas svētdienas skola. Otrā Pasaules kara laikā mājas ap baznīcu tika nopostītas, bet pati baznīca palika neskarta. Pēckara gados baznīca kā arhitektūras piemineklis tika atstāta novārtā, vairākkārt apzagta, kā rezultātā pazuda visas ikonas un baznīcas sienas sāka brukt kopā no korozijas.
 
No 1998. gada ar Rīgas un visas Latvijas arhibīskapa Aleksandra svētību baznīcā sākās restaurācijas darbi. Sadarbībā ar pagasta domi un tās priekšsēdētāju Maiju Spuli, uz 2001. gada vasaru izdevās izgatavot baznīcai jaunu kupolu un apzeltīt krustu. Sakarā ar šo notikumu Jersikā ieradās toreizējais arhibīskaps, tagadējais Rīgas un visas Latvijas Metropolīts Aleksandrs. Līdzkalpojot Daugavpils apriņķa prāvestam virspriesterim Georgijam Popovam, Jersikas, Līvānu un Šķeltovas baznīcu pārzinim Mihailam Stoiko un citiem pareizticīgās garīdzniecības pārstāvjiem, Valdnieks Aleksandrs iesvētīja atjaunoto krustu.
 
Uz 2005. gadu bija nomainīts jumts un pabeigti ārējie restaurācijas darbi. Tajā pašā gadā tika uzrakstīts projekts un iegūti valsts līdzekļi iekšējo restaurācijas darbu veikšanai.
 
Pēc šīs baznīcas vēstures redzam, ka Kungs dod mums iespēju savākt agrāk mestos akmeņus.Bet lai mūsu savāktie akmeņi atjaunotu baznīcu un apzeltītu krustu veidā nesāktu liecināt Pastarajā Tiesā par mūsu garīgo nolaidību, mums ir nepieciešams pašiem garīgi atjaunoties, nostiprināties pareizticībā un tās tradīcijās.
 
Baznīcas teritorija ierobežota ar savdabīgu mietu žogu. Visas celtnes – mājiņa, vārti, aka un zvanu tornis tiks izgatavoti no guļbaļķiem. Ēku celtniecības veids mums atgādinās par tiem senajiem laikiem, kad pareizticība ienāca mūsu senču sirdīs, un aicinās mūs tādai dzīvei, lai šī ticība mūs nešķeļ, lai mēs nekļūtu par pagāniem. Tendence uz to diemžēl jau ir jūtama...
 
Šodien Jersikas draudze ir neliela. Bet baznīca, tautā saukta par „Ceļojošo”, kļūs par svētības mājokli, patvērumu un mierinājumu ceļiniekiem. Plānots, ka vasarā baznīca būs atvērta. Tajā varēs ne tikai aizdedzināt un nolikt svecītes, palūgties, pasūtīt aizlūgumu vai panihidu, bet arī uzzināt par pareizticības vēsturi Latvijā, par seno Jersikas valsti un tās valdnieku Visvaldi (Vsevolodu).
 
 
Baznīcas pārzinis priesteris Mihails Stoiko
 
Raksta sagatavošanā izmantoti sekojoši materiāli:
Maskavas Patriarhijas žurnāls, 1974.g. , Nr. 4;
L. Taivāns „Pa Latgali”, izdevn.”Isskustvo”, Maskava, 1988.g.;
A. Guziks „Baltijas liktenis”, izdevn. „Ruslo”, Rīga, 2002.g.