Indra Upeniece

16. septembrī Līvānu iedzīvotāja Helēna Pudāne svinēja 100 gadu jubileju. Lielajos svētkos viņu sveica radi un draugi, kā arī Līvānu novada pašvaldība. Domes priekšsēdētājs Andris Vaivods pasniedza gaviļniecei pagodināšanas rakstu, Līvānu stikla pūšanas darbnīcā tapušo stikla trauku un naudas balvu 150 eiro apmērā.


No pirmā skata grūti noticēt, ka šī mazā, smalkā un vizuāli trauslā kundze ir visu mūžu smagi strādājusi, bet, tikai nedaudz aprunājoties, top skaidrs, ka patiesībā viņā slēpjas ārkārtīgi liels gara spēks. Savos 100 gados joprojām staltu muguru, slaida un safrizēta, sniegbaltos, pašas savulaik izšūtos spilvenos sēdēdama, dažas dienas pirms lielās jubilejas kautrīgi nevēlas fotografēties, jo neesot vēl īstās štātes. Visu mūžu viņai paticis pucēties un krāsoties, tērpties skaistās kleitās. Arī 100 gadu vecumā viņa joprojām ir šarmanta, gaumīgi ģērbta un sievišķīgi koķeta, neskatoties uz to, ka dzīvē nācies pārciest daudzus likteņa triecienus.

Helēna Pudāne nāk no Kalupes pagasta, dzimusi 4 bērnu ģimenē. Kad mazajai Helēnai bija 12 gadi, ģimene pārcēlās uz dzīvi Dvietes pagastā, kur tēvs bija nopircis māju. Vēl tagad sirmā kundze atceras, kā ziemas laikā braukuši pa ledu pāri Daugavai. Tomēr īpašumā iegūtā zeme izrādījusies diezgan neauglīga, grūti bija izaudzēt labu ražu, turklāt īpašuma iegādei bankā ņemts kredīts, kas bija jāatmaksā, tādēļ 12 gadu vecumā Helēnai nācās uzsākt ganu gaitas. Kā par nelaimi vecākiem vēl nonīcis zirgs, un tā kopumā 6 gadus Helēna nostrādāja pie dažādiem saimniekiem - ganīja govis, lai palīdzētu ģimenei nopelnīt iztiku. Tēvs aizvedis meiteni pie saimnieka un atstājis tur uz visu vasaru, par darbu rudenī saņemti 95 lati un jauna kleita. Tomēr Helēnas kundze nesūdzas – visi saimnieki pret viņu bijuši ļoti labi, apmierināti ar Helēnas darbu, jo meitene bija čakla un apķērīga. Viņai ļoti patika agrie rīti ganos, lopiņi, dzeguzes kūkošana un visas citas dabas skaņas. Garlaicīgi nebija nekad, jo meitene sevi izklaidēja, dziedot pašas sacerētas dziesmas.

Kad pienāca rudens, atgriezās tēva mājās un gāja skolā. Kā jau tas tajos gados bija pieņemts, pabeidza 4 klases. Vispirms Helēna mācījās Bebrenes skolā, bet kad atvēra mājām tuvāko Celmenieku skolu, tad pārgāja mācīties uz to. Vienam saimniekam meita bija darbmācības skolotāja, viņa iemācīja Helēnai dažādus rokdarbus, kas vēlāk kļuva par maizes darbu. 1937. gadā viņa nolēma apgūt šuvējas amatu un aizgāja mācīties uz Rubeņiem pie kādas tajā apkaimē pazīstamas šuvējas, polietes. Tur arī dzīvoja, mācījās un strādāja pusotru gadu, kamēr nesatika savu otro pusīti. Kā jau daudzas jaunas meitenes, sapņojusi kļūt arī par aktrisi, bet tas nabadzīgai meitenei nebija iespējams, tāpēc izvēlēts praktisks arods. Tēvs par šo apmācību norēķinājies ar šuvēju, vedot viņai produktus no savas saimniecības. Šuvējai bijušas vēl citas mācekles, bet Helēna šuvusi vislabāk, tāpēc šuvēja viņai ar laiku sākusi uzticēt pat visdārgākos audumus. Ar laiku Helēna iemācījusies šūt pilnīgi visa veida apģērbus, pat vīriešu uzvalkus, un kļuvusi par atzītu šuvēju, pie kuras tērpās daudzas vietējās sabiedrības dāmas.

Helēna Pudāne pirmajā rindā (trešā no labās) Celmenieku pamatskolas 4. klasē

Helēna visu mūžu bijusi ar stipru raksturu, ļoti centīga, gribējusi visu vienmēr izdarīt pēc iespējas labāk, labāk par citiem. Tas arī parasti izdevies, par ko dažreiz iemantojusi skauģus un nelabvēļus. Stiprais raksturs palīdzēja atrast arī dzīves lielo mīlestību. Vēl ganu meitenei esot, vienā ballē jaunā Helēna pamanījusi staltu un glītu puisi, kurš dejojis ar citu meiteni garā, skaistā kleitā. Viņš grieza valšus uz nebēdu, jo bija liels dejotājs - pabeidzis deju kursus. Šis puisis, vārdā Jānis, bija ļoti iecienīts meiteņu vidū, spēlēja teātri, dejoja tautas dejas.  Turklāt strādīgs, kārtīgs. “Otru tādu bija grūti atrast” – teic Helēna. Bet tā pa īstam puisī viņa ieskatījās, kad ieraudzīja otru reizi, laikā, kad jau mācījās par šuvēju. Arī šoreiz viņš dejojis zaļumballē ar kādu citu meiteni garā kleitā. Helēna tad saņēma dūšu un pati uzlūdza viņu dejot. Tas bija ļoti drosmīgs solis tiem laikiem. Sāka dejot, sarunāties, un kopš tā laika puisis viņas roku vairs nav laidis vaļā.

Helēna Pudāne (no labās) kopā ar māsu 1938. gadā Bebrenes baznīcas dārzā

Abi salaulājās Bebrenes baznīcā. Helēnas kundze atceras, cik skaisti tas bija. Braukuši uz baznīcu ar zirgiem, kurus rotāja zvaniņi. Svinējuši, kā jau tajos laikos pieņemts, “uz abiem galiem”, tas ir gan līgavas, gan līgavaiņa mājās.  Par laimīgāko brīdi mūžā laulātajiem kļuva 1940. gada Jāņu nakts, kurā piedzima viņu meitiņa Veneranda. Slimnīcā tajā dienā piedzimuši seši puikas un tikai viena meitene. Helēnas kundze saka, ka meitiņa bijusi tik balta un apaļa, ka varējis padomāt, ka tas ir jau divas nedēļas vecs bērniņš. Vecmāte, kas pieņēma dzemdības, ļoti gribējusi redzēt skaistā bērniņa tēvu, un nebija kļūdījusies, jo tik glītam bērnam bija glīts tēvs.

Tomēr arī šos likteņus, tāpat kā daudzus citus, izpostīja karš. Jaunais vīrs tika iesaukts vācu armijā, un atkāpjoties, viņš uz daudziem gadiem palika Polijā, jo pret visiem bijušajiem vācu armijas kareivjiem tika vērstas represijas. Tā Helēna un mazā Vanda palika divas vien, un izdzīvoja tikai tāpēc, ka Helēna pelnīja ar šūšanu.

Jānis atgriezās Latvijā tikai 50. gados. Atrada darbu Līvānos, kūdras fabrikā. Šķiet, dzīve varēja turpināties, bet ļaudis un liktenis lēma citādi - drīz pēc atgriešanās viņu tomēr apcietināja. Par laimi ilgus gadus atrasties cietumā nenācās. Amnestijas rezultātā Jānis atgriezās jau pēc nepilniem trīs gadiem. Atrada darbu patērētāju biedrības celtniecības brigādē, būvēja veikalus Līvānos un tuvējā apkārtnē un uzsāka savas privātmājas būvniecību, jo ģimene tajā laikā īrēja māju. Jānim bija zelta rokas, viņš bija strādīgs un prata visus darbus. Helēna daudz palīdzēja savam vīram. Iekopa skaistu dārzu, iestādīja augļu kociņus un krūmus. Šuva, adīja un tamborēja, lai jaunajā saimniecībā nekā netrūktu. Bet māja vēl nebija pabeigta, kad nāca kārtējais trieciens – vēl nepabeigto māju nācās pamest, jo tajā Līvānu pilsētas rajonā bija nolemts būvēt daudzstāvu dzīvojamās ēkas. Ļoti grūti bija visu nojaukt un pārvest uz citu vietu – Upmalas ielu, kur Helēnas kundze kopā ar meitu dzīvo vēl šodien. Tas bija smags darbs. 12 cilvēki visu dienu veda visus materiālus – no pamatiem līdz pat jumtam. Tā Jānis tukšā vietā atkārtoti ķērās pie mājas būvniecības. Tomēr jaunā vieta bija skaista – upes krastā. Vīrs būvēja māju, savukārt Helēna pa dienu strādāja, bet naktīs izšuva, lai jaunajā mājā ienāktu ar skaistām spilvendrānām, dvieļiem, galdautiem.

“Jānis bija ne tikai uzņēmīgs un strādīgs, bet arī ļoti labs vīrs un tēvs. Viņš mūs ļoti žēloja” - teic Helēnas kundze. “Man atmiņā palicis gadījums ar konfektēm” -  viņu papildina meita Vanda, un viņas acīs sariešas asaras. “Kad tēvs strādāja kūdras fabrikā, viņiem tur izsniedza vienkāršas konfektes. Toreiz nekā nebija, pat cukura, tāpēc konfektes dalījām, lai visiem tiktu. Es vienmēr sadalīju konfektes tēvam līdzņemšanai uz darbu – pa divām katrai dienai. Tēvs ieraudzīja, cik ļoti šīs konfektes viņam taupu un, ka pat nepieskaros tām, ko esmu atlikusi viņam, viņš vienu dienu mani pamodināja un teica “Meitiņ, kad piecelsies, apēd pati visas manas konfektes”.

Diemžēl Jānis agri aizgāja aizsaulē. Pie mājas joprojām zaļo viņa stādītās tūjas, ozols un rožu krūms.

Līdztekus tam, ka Helēna visu mūžu bijusi čakla rokdarbniece, viņa nostrādāja pēc kārtas abos Līvānu pilsētas gastronomos – vecajā un jaunajā, no kurienes arī aizgāja pensijā. Vēl viņai ļoti patīk ziedi – kādu tik šķirņu gladiolas, asteres, rozes un mārtiņrozes agrāk neauga viņas daiļi iekoptajā dārzā. Helēnas kundzei pašai vismīļākās vienmēr bijušas rudens puķes, varbūt tādēļ, ka viņa dzimusi septembrī. Pēc aiziešanas pensijā viņa audzēja puķes un pārdeva tās tirgū. Viņas audzētie ziedi bija visskaistākie. Arī mājas apkārtne vienmēr bijusi tik sakopta un pārdomāti ierīkota, ka īpašums divas reizes ieguvis godalgotas vietas Līvānu novada sakoptības konkursā “Topi skaistāks, mans novads!”.

Meita Vanda ir lielākais Helēnas kundzes atbalsts ikdienā. Viņas dzīvo kopā un, neraugoties uz abu spēcīgajiem raksturiem, apbrīnojami labi saprotas un papildina viena otru.

 “Esmu Vandai ļoti pateicīga. Esmu apčubināta un aprūpēta” – viņa saka. “Meita mani lutina. Varat iedomāties – kopš man palika 99 gadi, mēs katru mēnesi 16. datumā svinam manu dzimšanas dienu. Vanda katru reizi izdomā, ar ko mani iepriecināt”. Vanda ir ne tikai atbalsts, bet arī viņas lepnums, jo dzīvē ir daudz sasniegusi. Bijusi laboratorijas vadītāja un direktora vietniece Līvānu eksperimentālajā bioķīmiskajā rūpnīcā, pensionāru biedrības vadītāja, sabiedriskā darbiniece, Līvānu novada domes deputāte. Joprojām darbojas biedrībā “Baltā māja”. 2015. gadā viņai ir piešķirts arī Līvānu novada augstākais apbalvojums “Līvānu Goda pilsonis”.

“Vēl es lepojos ar to, ka gan manai meitai, gan mazdēlam un viņa sievai, arī mazmazbērniem ir augstākā izglītība” – saka Helēnas kundze. Viņas lielākais prieks ir pēcnācēji – mazdēls Kaspars, abi mazmazbērni un piecgadīgais mazmazmazbērns, viņa allaž gaida mazdēlu ar sievu un bērniem ciemos. Helēna un Vanda ir ļoti sabiedriskas un viesmīlīgas un nepalaiž nevienu ciemiņu prom, nepacienājušas ar visiem iespējamajiem labumiem un vēl iedodot cienastu līdzi. Kā pašas smejas, iespējams, sabiedriskā dzīve palīdzējusi sirmajai kundzei šajos cienījamajos gados saglabāt gaišu prātu un labu atmiņu.

Helēnas kundze ir arī ļoti ticīgs cilvēks. Viņa saka, ka pārdzīvot visas grūtības un nodzīvot tik ilgus gadus viņai palīdzējis darbs un ticība Dievam. Viņa katru dienu pusdienlaikā klausās pa radio no Aglonas bazilikas translēto dievkalpojumu. Uz viņas galda goda vietā ir rožukronis un daudzas jo daudzas svētbildītes, kas vestas no dažādām pasaules vietām. Sirmā kundze ir ļoti pateicīga savai daudz jaunākajai draudzenei Guntai, kura daudz ceļo un katru reizi no ceļojuma viņai atved kādu svētlietu.  “Mums ir paveicies ar draugiem – to ir daudz un uzticami. Arī ar kaimiņiem. Ar visiem labi sadzīvojam, visi ir laipni pret mums. Vēl mēs veselīgi ēdam. Produktus jau gadu gadiem ņemam no vienas zemnieku saimniecības. Tās īpašnieki Vaida un Antonijs allaž vēl papildus un bez maksas atved mums augļus vai dārzeņus no sava dārza, bet dažreiz pat vēl siltas maizītes. Tiešām apkārt ir tik daudz labu cilvēku! Piemēram, mūsu ģimenes ārste Mudīte Kalniņa un medmāsiņa Olga – viņām jāsaka vislielākais paldies par uzmanību un laipnu attieksmi.” 

“Ģimenes ārste mammai vienmēr uzlabo garastāvokli, kad atnāk vizītē”- smaidot piebilst Helēnas meita Vanda. “Mammai ir arī sava friziere, kas nāk uz mājām. Arī tagad, pirms jubilejas, viņa veidoja mammai frizūru. Kad gribējām maksāt, friziere naudu neņēma, nosakot, ka tas viņai ir liels gods veidot frizūru simtgadniecei. Tā ka mūs tiešām visi lutina.”

“Šogad pagalmā tēva vēl 70. gadu sākumā stādītā vīteņroze ir atkārtoti uzziedējusi. Tā nekad vēl nav bijis” – spriež Vanda, pavadot mani pa durvīm.

Un patiesi, roze, kam būtu jāzied tikai vienu reizi - jūnijā – krāšņi uzziedējusi vēlreiz, kā par godu sirmās kundzes skaistajiem svētkiem. Un kas zina, varbūt pats rozes stādītājs Jānis pa mākoņa maliņu smaidot noraugās šajā dabas brīnumā. Bet varbūt tā ir viņa dāvana mīļotajai jubilejā.

Titullattēlā: Helēna Pudāne savā 100 gadu jubilejā kopā ar Līvānu novada domes priekšsēdētāju Andri Vaivodu, izpilddirektoru Uldi Skreiveru, radiem un draugiem