Visas ziņas

/images/news/large/4131.jpg

16.03.2017

Aptauja "Vai Jūs atbalstāt laikraksta "Līvānu novada vēstis" izdošanu?

Kas notiek ar pašvaldību avīzēm Latvijā?

 

Sabiedrībā arvien skaļāka kļūst diskusija par to, vai pašvaldībām jāizdod savi informatīvie izdevumi jeb vietējās avīzītes.

 

Publiskajā telpā – dažādos televīzijas raidījumos, radio pārraidēs, laikrakstu slejās un interneta portālos – parādās galvenokārt informācija, kas diezgan asi nosoda šādu izdevumu pastāvēšanu. Daudz mazāk tiek taujātas pašu iedzīvotāju domas – vai viņiem šīs avīzītes ir vajadzīgas, vai viņi tās gaida?

 

Tad kā tur īsti ir? Pašvaldību avīzes ir labas vai sliktas? Kā tad ir patiesībā? Šajā laikraksta numurā piedāvājam Latvijas Pašvaldību savienības viedokli šai jautājumā.

 

 

Šo izdevumu aizliegšanai ir pavisam citi mērķi, kam nav nekā kopīga ar iedzīvotāju informēšanu


Māris Pūķis,

Latvijas Pašvaldību savienības vecākais padomnieks


Grūti nepamanīt, ka pēdējā laikā ir izvērsta kampaņa pret pašvaldību tiesībām izdot laikrakstus vai savos informatīvajos izdevumos skaidrot pašvaldības politiku un sniegt citus vietējiem iedzīvotājiem vajadzīgus un lētus informācijas pakalpojumus.

 

Kā vārdā tas tiek darīts? 

 

Varētu pieņemt, ka pie visa vainīgas pašvaldību vēlēšanas un tām sekojošās Saeimas vēlēšanas, kurās vieni politiskie spēki cenšas “apspēlēt” otrus, ar dažādiem aizliegumiem panākot priekšrocības. Diemžēl šādām priekšvēlēšanu viltībām mēdz būt tālejošas sekas: sistēmā radītie trūkumi kavē valsts un pašvaldību attīstību vairākas desmitgades pēc īslaicīgu priekšrocību iegūšanas.

 

Tā kā cilvēki vienmēr analizē pašreizējo situāciju un saskata pašreizējās varas trūkumus, pirmā doma ir pamēģināt nomainīt vadību. Tāpēc ir viegli manipulēt ar cilvēku prātiem. To panāk, iestāstot, ka dažādi aizliegumi informācijas telpā ātrāk novedīs pie pārmaiņām. Taču tiek noklusēts, ka tieši pašvaldību mediju aizliegšana apdraud iedzīvotājiem pieejamās informācijas daudzveidību, ka pārmaiņas pārmaiņu dēļ var gan uzlabot, gan pasliktināt situāciju.


Šajā gadījumā tiek izmantoti nevis objektīvas un neatkarīgas žurnālistikas, bet gan propagandas paņēmieni. Propagandas pamatprincipi ir sadalīt pasauli labajā un sliktajā daļā, pasludināt vienus par labajiem, bet otrus – par sliktajiem, melus papildināt ar zināmu patiesu faktu piejaukumu (lai meli izskatītos ticamāki). Visbiežāk tiek stāstīts par tādiem propagandas pasūtītāju mērķiem, kas ir diametrāli pretēji viņu patiesajiem nodomiem.

 

Plašajai dezinformācijas kampaņai ir raksturīgi, ka daļa žurnālistu “runā līdzi” tāpēc, ka melu autori šķietami aizstāv žurnālistu un mediju brīvību. Mediju brīvība ir izdevīga gan žurnālistiem, gan tautai kopumā.

 

Iespējams, ka daļa no viņiem tomēr zina pret pašvaldībām vērstās kampaņas īstos pasūtītājus. Tomēr nebūtu pareizi bez pierādījumiem kādu aizskart.

 

Galvenie mīti (nepatiesības un puspatiesības), ko izmanto, lai pamatotu pašvaldību preses aizliegumu:

  1. Privātpersonām piederošajos izdevumos esot nodrošināta žurnālistu neatkarība, izdevumu īpašnieki neietekmējot izdevumu saturu, jo viņus interesējot tikai peļņa. Patiesībā par žurnālistu neatkarību tiek daudz runāts, taču tas ir drīzāk ideāls nekā realitāte.
  2. Pašvaldībām piederošajos izdevumos strādājot neprofesionāļi, uz kuriem nekādi neattiecas ētikas kodeksi. Patiesībā gan vienos, gan otros izdevumos strādā cilvēki ar līdzīgu izglītību un līdzīgu darba pieredzi.
  3. Publiskās personas drīkstot darboties (tātad paust viedokli) tikai “visas sabiedrības interesēs”. Patiesībā vairumam valsts vai pašvaldību lēmumu tiešā labuma ieguvēji ir neliela sabiedrības daļa, bet pārējā sabiedrība labākajā gadījumā akceptē, ka lēmums ir ētiski pieņemams. Ja par sabiedrības viedokli uzskata vairākuma viedokli, tas var mainīties vairākas reizes gadā. Tādēļ patiesībā publiskās personas nekad nevar garantēt, ka to viedoklis mūžīgi mūžos būs “visas sabiedrības interesēs”.
  4. Pašreizējie likumi aizliedzot pašvaldību komercdarbību mediju jomā. Patiesībā gan Latvijas likumi, gan starptautiskie tiesību dokumenti (piemēram, Eiropas Padomes rekomendācija CM/Rec 2007(2), uz ko atsaucas Augstākā tiesa lēmumā par “Bauskas Dzīve” prasību pret Iecavas pašvaldību) skaidri norāda, ka medijiem jābūt gan publisko personu (valsts vai pašvaldība), gan privātpersonu īpašumā.
  5. Aizliedzot pašvaldībām ievietot reklāmas savos izdevumos, tikšot izglābti reģionālie laikraksti. Patiesībā krīzi pieredz visi tradicionālie laikraksti, tas saistīts gan ar paradumu mainu datortehnoloģiju attīstības rezultātā, gan ar iedzīvotāju maksātspēju: liela daļa atsakās no paraduma abonēt maksas izdevumus. Reklāmdevēji izvēlas tos izdevumus, kas ar lielāku garantiju nonāk pie mērķauditorijas.
  6. Pašvaldības esot pārņēmušas visu reklāmas tirgu. Patiesībā tikai daži no pavisam 119 pašvaldībām piederošajiem izdevumiem ievieto komercreklāmas nelielā apmērā.
  7. Pašvaldību informatīvie izdevumi ieviešot viena viedokļa monopolu. Patiesībā pašvaldībās ir pārstāvēts daudz plašāks uzskatu un viedokļu spektrs nekā Saeimā. Tāpēc tieši šādu viedokļu daudzveidība, nevis aizliegums nodrošina demokrātiskas diskusijas iespējamību.

Protams, pašvaldību izdevumi nav ideāli. Tomēr kvalitatīvāki tie var kļūt tikai tad, ja tajos strādās labāki žurnālisti un pieaugs sabiedrības izpratne par šo izdevumu priekšrocībām un trūkumiem. Šo izdevumu aizliegšanai ir pavisam citi mērķi, kam nav nekā kopīga ar iedzīvotāju informētības uzlabošanu.

 

Prasība publiskām personām paust tikai “visas sabiedrības intereses” ir paņēmiens, kā demokrātiju aizstāt ar totalitārismu. Totalitārismā cenzors zina, kas rakstāms visas tautas interesēs, bet citādu uzskatu paudēji ir ienaidnieki. Tāpēc pret pašvaldībām vērstās kampaņas dalībnieki neapzināti (bet varbūt arī apzināti?) vājina Latvijas kā demokrātiskas valsts pamatus.


Vai pašvaldību izdevumiem ir vajadzīga konkurence? Jā, ir vajadzīga. Taču tas nav panākams, atstājot mediju telpā tikai privātos izdevumus, kuru patiesā labuma guvēji nav zināmi.

 

Mūsdienu pasaulē konvencionālos karus nomaina vairāki hibrīdkara veidi. Vienā gadījumā (Ukrainas piemērs) ārvalstī tiek apbruņoti un apmācīti militārie veidojumi, kas it kā pauž vietējo iedzīvotāju intereses. Citā gadījumā (Moldovas piemērs) no ārzemēm tiek finansēts nevalstiskais sektors un nopirkti mediji, ar kuru palīdzību ietekmē vēlēšanu rezultātus. Arī Latvijā tie, kas uzdodas par “visas tautas interešu” aizstāvjiem, nereti to dara par ārvalstu naudu.


Vispārinot prasību aizliegt pašvaldību medijus tāpēc vien, ka tie aizskar privātās uzņēmējdarbības intereses, valstij un pašvaldībām būtu arī jāatsakās no slimnīcu un skolu dotēšanas. Abos gadījumos ir atļauta privātā uzņēmējdarbība, un katra valsts vai pašvaldību iejaukšanās tad būtu negodīga konkurence. Latvijas valsts pamatu graušanā tas būtu vēl efektīvāk nekā aizliegt pašvaldību presi.

 

Zīmīgi, ka zvērinātu advokātu birojs “Sorainen” pārstāvēja “Bauskas Dzīvi” ar prasību aizliegt pašvaldībai piederošās “Iecavas Ziņas” sabiedriskā kārtā (bez maksas). Kādi ir šādas nesavtības motīvi?


Šī advokātu biroja ievirzi raksturo daži sasniegumi, ar ko četrās valstīs aktīvais birojs lepojas Latvijā: palīdzība Komercbanku asociācijai (kas nu jau pamatā pārstāv ārvalstu banku intereses), līdzdalība likumprojekta izstrādē par ebreju kopienu īpašumu atgūšanu Latvijā, daudzi nodokļu tiesību normu grozījumu priekšlikumi, lai piesaistītu vairāk ārvalstu komersantu, kas izmanto Latvijas nodokļu sistēmu (it sevišķi attiecībā uz holdinga kompānijām) un banku sektoru, un uzlabotu banku sektora ikdienas darbības. Visos šajos gadījumos tika aizstāvētas ārvalstnieku priekšrocības.


Ceturtā vara par tādu kļūst nevis tāpēc, ka visiem citādi domājošajiem tiktu aizliegts paust viedokli. Ceturtā vara savu misiju sasniedz tikai pilnvērtīgas diskusijas rezultātā, kurā ir atpazīstamas ieinteresētās puses. Pašvaldību mediji labi atbilst šim kritērijam.

 

 

Par “Līvānu novada vēstīm”

Ginta Kraukle

“Līvānu novada vēstis” veidotāja

 

Mana profesionālā izglītība (maģistra grāds sabiedriskajās attiecībās), kā arī gandrīz 20 gadus ilgā pieredze žurnālistikā un publiskajās attiecībās (savulaik biju reģionālā laikraksta žurnāliste un nu jau teju 15 gadus darbojos pašvaldību publisko attiecību jomā), manuprāt, ir gana nopietns pamats, lai balstītu savu viedokli nevis uz emocijām, bet uz profesionālu pieeju un pieredzi.

 

Līvānu novada pašvaldības laikrakstu “Līvānu novada vēstis” tika nolemts veidot 2003.gadā. Līdz tam pašvaldība periodiski bija izdevusi nelielu informatīvu izdevumu “Mazpilsēta”. 2003.gada decembrī iznāca pirmais “Līvānu novada vēstis” numurs.

 

Visus šos gadus tas izdots gan latviešu, gan krievu valodā. Esam centušies savus lasītājus uztvert kā vienotu, nedalāmu sabiedrību – nekad ne kā divkopienu novadu, kurā būtu jāatdala krievi, latvieši, baltkrievi un kāda cita tautība. Līvānu novadā katrs iedzīvotājs – neatkarīgi kādā valodā runā - ir pelnījis zināt par norisēm pašvaldības darbā, kultūrā, izglītībā, uzņēmējdarbībā.

 

Nākot pretim iedzīvotājiem, šad un tad esam ievietojuši laikrakstā arī pa kādam sludinājumam, pateicībai, līdzjūtībai, apsveikumam. Nudien neuzskatu, ka tantei no Rudzātiem, kura vēlas pārdot govi vai nopirkt malku, vajadzētu braukt uz privātās avīzes redakciju Preiļos vai Jēkabpilī. Mums taču ir pašiem sava avīzīte! Šādus sludinājumus laikrakstā allaž esam ievietojuši bez maksas.

 

Diemžēl saceltās ažiotāžas dēļ ap pašvaldību avīzēm, šobrīd iedzīvotājiem atsakām un sludinājumus neievietojam. Kuram no tā ir labums, nezinu. Katrā ziņā – ne mūsu iedzīvotājiem.

 

Vajadzētu būt tā, ka valstī un pašvaldībā svarīgākais ir iedzīvotājs. Diemžēl nākas secināt, ka biežāk ir tā, ka svarīgāki ir papīri. Tā teikt: “Galvenais, lai papīri būtu kārtībā”. Birokrātija: atskaites, plāni, stratēģijas, akti utt. aug augumā. Tikai, kur tajā visā paliek cilvēks?

 

Līdzīgi ar pašvaldību avīzītēm. Zinu, cik ļoti mūsu lasītāji to gaida. Daudzi izlasa no vāka līdz vākam. Cilvēki zvana un jautā, kāpēc šomēnes pastnieks vai sētnieks nav iemetis avīzi pasta kastītē. Daudzi nāk uz domi pēc avīzes paši, jo grib ātrāk izlasīt, kas jauns noticis tieši viņu novadā. Ne Daugavpilī vai Preiļos, bet Līvānos, Rudzātos, Rožupē, Turkos, Sutros, Jersikā.

 

Skumji, ka cilvēki Rīgā, kas tik kaislīgi cīnās pret pašvaldību avīžu izdošanu, nekad nav pajautājuši vecmāmiņai Rožupē vai onkulītim tepat Līvānu slimnīcas ilgstošās aprūpes nodaļā – vai viņam šāda avīzīte ir vajadzīga. Gribas teikt – Latvija nav tikai Rīga, kur avīžu kiosks ir aiz katra stūra un ir desmitiem izdevumu, ko izvēlēties. Te ir lauki! Un cilvēkiem nav lieku 100 euro, par ko pasūtīt reģionālo laikrakstu. Cilvēki vienkārši paliks bez jebkādas informācijas.

 

Jau tagad daudzi iedzīvotāji informāciju pamatā gūst no Latvijai nelojāliem medijiem. Vai tāds ir mērķis? Apklusināt pašvaldību izdevumus, kas veido cilvēkos lokālpatriotismu, piederību savam novadam? Tad būtu vieglāk mūsu Latvijas tautu kā pelēku un bezpersonisku masu “iebāzt maisā”. Kādā maisā? A - kādā vajadzēs!

 

Pašvaldībām nereti pārmet nelietderīgu līdzekļu tērēšanu pašvaldību avīzēm. Domāju – kaut valsts birokrātija tērētu tik maz, cik “Līvānu novada vēstis”, kas vienam novada iedzīvotājam gadā izmaksā vien 1,33 euro (maketēšana, drukāšana, tulkošana, izplatīšana - pie tam, ar visu PVN).

 

Apšaubāmi ir arī pārmetumi par savu spalvu spodrināšanu. Ilgo darba gadu laikā neesmu saņēmusi nevienu pašu norādījumus, kādiem rakstiem vajadzētu parādīties “Līvānu novada vēstīs”. Nav bijis norādījumu no vadības, piemēram, par to, ka kritiskus rakstus nevajadzētu publicēt. Jo katrā kritikā ir sava daļa patiesības. Un ir jāmeklē risinājums, nevis kā strausiem jāiebāž galva smiltīs un jāgaida, kad problēma pati izgaisīs. Nekad nevienam deputātam – ne pozīcijas, ne opozīcijas – nav bijis aizliegts publicēties “Līvānu novada vēstīs”. Nekad arī neesam centušies speciāli slavināt vadību, piemēram, izvietot domes priekšsēdētāja foto katrā lappusē.

 

Jo uzskatu, ka ar šādām metodēm strādāt nedrīkst. Tā ir manipulatīva un neprofesionāla pieeja, kas pazemo kā iedzīvotājus, tā pašvaldību. Sevi cienoša pašvaldība ar cieņu izturas pret saviem iedzīvotājiem. Strādā iedzīvotāju interesēs, ieklausās viņu viedoklī, sadarbojas. Uzklausa arī kritiku. Meklē risinājumus.

 

Pašvaldība ir pārāk maza. Te viens otru labi pazīst. Cilvēki zina, kas paveikts, kas – nepadarīts. Nevienu te nevar apmānīt. Pat visslavinošākie raksti pašvaldības avīzēs neglābs politiķus, kuri ir iedomīgi un augstprātīgi, vai kuri nevēlas strādāt un neciena iedzīvotājus.

 

Pašvaldību avīžu liktenis vēl noteikti tiks vētīts ne reizi vien. Kādā virzienā aizies šis process, nav zināms.

 

Arī es esmu par to, ka pašvaldību avīzēm ir jāstrādā pēc vienotiem, skaidriem un definētiem kritērijiem. Tāpēc mūsu valstī ir likumdevējs, kura rokās ir instrumenti, lai izstrādātu vienotu regulējumu visām pašvaldību avīzēm. Lai šai jomā nevaldītu anarhija. Lai dažu ambiciozu pašvaldību laikrakstu negodīga rīcība netiktu attiecināta uz visām pašvaldību avīzēm. Arī tām, kas strādā godprātīgi.

 

Piekrītu, ka pašvaldību avīzēm nav jāpelna nauda ar sludinājumiem. Taču nepiekrītu, ka tajās vajadzētu publicēt vien “sausus” domes lēmumus un saistošos noteikumus. Kam tad tādas avīzes būs vajadzīgas?

Nepiekrītu, ka raksts par vietējo uzņēmēju, cienījamu zelta pāri vai kāda skolēna sasniegumiem būtu klasificējams kā žurnālistikas imitācija. Tā saucamās “rajonu avīzes” publicē tieši tos pašus rakstus, bieži vien nokopējot tos no pašvaldību avīzēm. Vai tad piens vairs nav piens, ja to no krūzes pārlej glāzē?

Manuprāt, šī diskusija par pašvaldību avīžu kaitīgumu ir stipri pārspīlēta. Varbūt tiešām taisnība ir Latvijas Pašvaldību savienības padomniekam Mārim Pūķim, kurš uzskata, ka kāds apzināti vēlas graut pašvaldību spēku. Pašvaldību autonomiju (kas, starp citu, ir nostiprināta likumā) var vājināt dažādos veidos, arī liedzot runāt ar iedzīvotājiem caur pašvaldības avīžu lappusēm, tādējādi vājinot Latvijas valstiskumu kopumā. 

 

Dzīvei patīk sajaukt krāsas. Cilvēkiem patīk tās sabiezināt!

 

Bet dzīves pieredze mani mācījusi, ka nekas nav tikai “balts” un “melns”. Žurnālistikas pamatprincips ir viedokļus dažādība. Arī šajā jautājumā viedokļi ir dažādi. Jums, lasītāji, ir iespēja domāt un saprast, kāds ir jūsējais.

 

 

Сīņa par/pret pašvaldību avīzēm noteikti vēl nav galā, tāpēc mums ir svarīgs arī jūsu – lasītāju viedoklis. Aptauju varat aizpildīt elektroniski: www.visidati.lv/aptauja/1264608410/